Ekspedīcijas norise un vērojumi Riebiņu novadā

Riebiņu novads atrodas Latgalē, Latvijas dienvidaustrumdaļā. Apvienojot Galēnu, Riebiņu, Rušonas, Silajāņu, Sīļukalna un Stabulnieku pagastus, 2008. gadā Riebiņu novads kļuvis par kopīgām mājām vairāk nekā 6000 Latgales iedzīvotāju. Cik stipras būs šās „laulības” saites, rādīs laiks, bet svarīgi ir, ka kaimiņš palicis tas pats vecais – dziedošs un asprātīgs, zinīgs un viesmīlīgs.

2009. gadā rudenī Riebiņu novadā notika ekspedīcija, kuru īstenoja biedrība „SERDE” Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projektā „Pastāstiet par... Lauka pētījumi Riebiņu novadā”. Ar mērķi izzināt Riebiņu novada nemateriālo kultūras mantojumu, lauka pētījumos no 23.–25. oktobrim iesaistījās Riebiņu vidusskolas skolēni un pedagogi (UNESCO programmas „Asociēto skolu projekta” dalībnieki). Tā riebiņiešiem bija pirmā šāda pieredze, klausoties un jautājot, mācoties un izzinot dzimtā novada kultūras bagātību. Ekspedīcijas dienas aizritēja intensīvi, taču informatīvi un emocionāli bagāti. Sarunās ar teicējiem tika apgūtas tradicionālo ēdienu receptes un nosaukumi, apzinātas seno amatu prasmes, ievāktas mutvārdu liecības par sadzīvi, svētkiem, savstarpējām attiecībām senākos laikos. Pateicoties skolotājai Innai Kabarei, ekspedīcijas dalībniekiem bija iespēja tuvāk iepazīt vecticībnieku dzīvesveidu un tradīcijas. Ar Riebiņu vidusskolas direktores Inetas Anspokas un skolotājas Ritas Pudānes patiesu ieinteresētību un atbalstu jau laikus apzinātie un sarunātie mutvārdu liecību sniedzēji Riebiņos, Stabulniekos, Galēnos, Silajāņos, Pieniņos labprāt atdarīja savu māju durvis un arī sirdis ekspedīcijas dalībniekiem – Valentīna Ūsāne un Veneranda Zeimule-Priževoite, Anna Dzene un Daina Brice, Ināra Puzāka, Antoņina Ludāne, Anna Jeļisejeva, Tatjana, Nadežda un Jeļena Rodionovas, Aleksandra Ivanova, Zinaīda, Līga un Alberts Jermoloviči, Domicela Grandāne un Sarmīte Zalāne, Janīna Golubeva, Tekla Utināne, Gunārs Boltais, Anna un Aleksandrs Struki, Aleksejs Koļesņikovs, Roberts, Anita un Donats Erti, Monika Daugaviete, Alberts Mičulis, Pēteris Sparāns-Pūdžs, Ina un Jānis Mičuļi, Juris Astičs.

 

Šobrīd Latvijā ar nemateriālā kultūras mantojuma dokumentēšanu nodarbojas galvenokārt augstskolas un pētnieciskas institūcijas. Latvijā par maz novērtēts un izmantots resurss kultūras mantojuma apzināšanā ir nevalstiskais sektors un vidējās izglītības iestāžu audzēkņi un skolotāji. Jauno cilvēku iesaistīšana tradicionālās kultūras apzināšanā ir nozīmīga, jo tādējādi papildinās jauniešu zināšanas par dzimto novadu (iedzīvotājiem, tradīcijām, vēsturi), tiek stiprināts patriotisms un lojalitāte pret savas zemes kultūru.

Lielum liels paldies par atsaucību un sadarbību visiem ekspedīcijas dalībniekiem – Innai Kabarei, Ritai Pudānei, Inārai Drongai, Inetai Anspokai, Annai Kuprei, Zanei Stapķevičai, Ainai Verbelei, Vijai Strukai, Andrai Strukai, Hertai Galiņai, Diānai Meluškānei, Mairai Šmukšai, Kristapam Pastaram, Ievai Jankovskai, Viktorijai Kabarei, Dacei Ormanei, Jolantai Šmukstei, Elīzai Kabakovai, Jūlijai Mihailovai, Santai Vasiļevskai, Olgai Kapustjonokai! Pateicamies par būtisku atbalstu Riebiņu kultūras nama folkloras kopai „Jumaļeņa” (vad. Jānis Teilāns) un Riebiņu vidusskolas folkloras kopai „Jumalāni” (vad. Ārija Bergmane-Sprūdža, Rita Pudāne), skolas pavārei Anitai Cakulei un saimniecības daļas vadītājam Viktoram Golubevam! Paldies par pacietīgo un rūpīgo darbu, interviju pierakstos pārbaudot latgaliešu valodu, dialektoloģei Lidijai Leikumai un jaunajām valodniecēm Mārai Mortuzānei, Etai Nikolajevai, Maritai Papiņai un Kristīnei Zutei!

Viesmīlība ir viens no atslēgas vārdiem, kas paliks ekspedīcijas vadītāju Ievas Vītolas un Signes Pucenas atmiņā par Riebiņu novada. Sajūta, ka esam gaidīti, diezin vai būtu skaidrojama ar lauka pētījumu tēmu – tradicionālo ēdienu receptes un nosaukumi. Kulinārā degustācija sākās jau pirmajā dienā ar Riebiņu skolas čaklās pavārītes Anitas Cakules sagatavotajiem guļbešnīkiem un kartupeļu klimpu zupu pusdienās. Teju katrās mājās ieejot, sveicinājumam „Vasali!” sekoja aicinājums sēsties pie galda. Ekspedīcijas dalībniekiem bija iespēja nogaršot tikko sietu sieru, vēl siltu maizi, vīstekni, saldas klimpiņas, „dzīvu” alu, bērzu sulas šampanieti un daudz ko citu – gardu jo gardu, savām rokām un pašu mājās gatavotu. Viesmīlīgā un atsaucīgā gaisotne ikvienā Riebiņu novada mājā raisīja sarunas un gaišas atmiņas, radot abpusēju prieku dzestrajās rudens dienās.

Riebiņu novadā ļaudis, ja runā, tad dara to no sirds, bez liekulības. Nereti gan sarunas sākās ar aizbildinājumiem, kā: „Kū as pļāpuoš, vēļ maņ izskrīs kaids lomu vuords!” Tomēr ekspedīcijas dalībnieku zinātkāre un laucinieku labestīgā attieksme pret apkārtējo pasauli atturību drīz kliedināja, un sarunas varēja sākties. Gan latgaliski, gan latviski, gan reizēm latgaliski-latviski jeb latviski-latgaliski. Ekspedīcijas vadītāju mudinājumiem runāt savā ierastajā dzimtajā latgaliešu valodā gan klausīja ne visi. Vai tāpēc, ka vidzemniece vai kurzemniece uz to aicināja? Vai tomēr tāpēc, ka latgalietis ir pārmēru pieklājīgs un piekāpīgs, varbūt kautrīgs vai pat kaunīgs par savu valodu? Tas – turpmāku pētījumu lauks etnolingvistiem, jo savās mājās, savā sētā silajānieši, riebiņieši, vidsmuizieši, citi Preiļu puses ļaudis runā savā – latgaliešu – valodā. Ar citiem un starp citiem – mēģina lauzīties „pareizi” latviski. Patiesībā Latgales latviešu valoda ir ne vien Latvijas, bet noteikti visas pasaules lepnums un vērtība! Daži ekspedīcijas dalībnieki ir apņēmības pilni braukt uz Riebiņu novadu atkal un atkal, un pavisam noteikti ir ar mieru zaudēt ciemiņa statusu, taču tā būt drošiem, ka varēs piedzīvot sulīgās un joprojām dzīvās latgaliešu valodas skanējumu, lai atkal un atkal sajustu patiesu prieku un lepnumu par krāšņo Latgali un Latviju kopumā.

Ir vēl kāda iedvesmojoša iezīme, kas ekspedīcijas laikā tika pamanīta Latgales ļaudīs. Pamatīgums. Par to liecina satikto teicēju strādīgums un dzīvesprieks, sakoptās sētas un kārtīgās mājas. Cieņa pret veco, seno. Mīlestība un rūpes par bērniem, ik nedēļas nogali sagaidot un pavadot savējos uz skolām, augstskolām, darba vietām. Latgalietis stingri turas, uz kājām stāv tradīcijās, dzīves līdzsvaru gūstot baznīcā. Šī mijiedarbe starp kristietisko un tradicionālo nav atdalāma un ir tik raksturīga gan Riebiņu novadam, gan visai Latgalei kopumā. Kristietības klātesamība joprojām ir jūtama ikvienā ģimenē, svētkos un ikdienā. Kaut kas no tā „pielipa” arī ekspedīcijas dalībniekiem: no Riebiņiem tika paņemta līdzi un uz Aizputi, Siguldu mājās pārvesta Agates maize, kas sargā no ugunsgrēkiem un citādām nelaimēm.

 

 

Darbam pa vidu ekspedīcijas dalībnieki iepazinās ar rakstnieka, filozofa Roberta Mūka muzeju, Riebiņu zirgu stalli, apskatīja Vidsmuižas saimniecisko centru, Pieniņu baznīcu, Riebiņu muižu, Pastaru vējdzirnavas, izballējās Stabulnieku tautas namā, piedzīvoja amizantu spokošanos mūsdienu izpildījumā Riebiņu skolas kopmītnēs un muzikantu izjokošanu angļu mēlē Stabulnieku Trokšās.

 

Trijās diennaktīs ekspedīcijas dalībnieki guva daudz jo daudz zināšanu par Riebiņu novada tradīcijām, kā arī bagātīgu pozitīvu emociju klāstu. Par to vēlamies pateikties no sirds, no savas puses pretim dodot spilgtāko un raksturīgāko pierakstīto mutvārdu liecību apkopojumu tradīciju burtnīcā „Riebiņu novada stāsti”.

 

Izdevums ir daudzvalodīgs, jo tikai tāds tas piestāv Riebiņu novadam, kur savulaik skanējusi latgaliešu, ebreju, krievu, latviešu, poļu valoda. Ekspedīcijas dalībnieki jūtas pateicīgi par uzticēšanos un atklātību visiem sastaptajiem Riebiņu novada teicējiem, tostarp nelatviešiem-vecticībniekiem, kas ļāvis iegūt mazzināmas liecības par viņu sadzīvi, ieražām, ticējumiem, izpratni par notikumiem apkaimē. Savukārt latgaliešu stāsti sniedz vērtīgas liecības latviešu dialektoloģijai, etnogrāfijai.

 

Dažas piebildes par burtnīcas pievienoto vērtību – nemāksloto latgaliešu valodu – ir izteikusi latgaliete, dialektoloģe, Latvijas Universitātes profesore Lidija Leikuma, augstu novērtēdama novada ļaužu saglabātās runas īpatnības.

 

Citējam viņu:

„Vietējās izloksnes izmantojums, bez šaubām, teicēju stāstījumiem piešķir īpašu kolorītu, vienlaicīgi nodrošinot šādu publicējumu starpdisciplināru izmantojumu un sniedzot jaunas ziņas par latviešu izlokšņu stāvokli patlaban. Pilnīgi pamatotas ir atšifrējumos lasāmās formas ar aprautām vai saīsinātām galotnēm: nagrib nikas ni tūs pup ēst, ni zierņ ‘negrib neviens ne tās pupas ēst, ne zirņus’, pajēme kaid peirāg ‘paņēma kādu pīrāgu’, gona sovs zyrgs ‘gana savus zirgus’ – tā aizvien vēl runā daudzi vidsmuizieši, silajānieši, preilieši. Šo īpatnību pamanījis jau iepriekšējo gadsimtu mijas latgaliešu kultūras darbinieks baznīckungs Francis Trasuns, lasāmgrāmatā „Skolas Dorzs” (1909) pie Latvijas novadu runas paraugiem ievietodams Preiļu pusē noklausītu pasaku „Par vacu naud”. Gala zilbju īsie patskaņi zūd daudzās lietvārdu formās: daudzskaitļa ģenitīvā, vienskaitļa un daudzskaitļa akuzatīvā, dažkārt veidojoties jauniem fonētiskiem pārveidojumiem, kas izlokšņu nepazinējam var būt pat traucējoši teksta saprašanai: tūs apeiņš (< apeiņus) mes nūjamam ‘tos apīņus mēs noņemam’, sabērsim uobuļš (< uobuļus) ‘sabērsim ābolus’. Patskaņi zūd arī darbības vārdu galotnēs: kas tys bej ‘kas tas bija’, kū es tagad sātā dareiš? ‘ko es tagad mājās darīšu?’ Izretis saklausāma saknes zilbju pagarināšana šāda zuduma dēļ: nu i lāb ‘nu i labi’, dāli kovuš tēļ ‘dēli kāvuši teļu’. Daža gados vecāka teicēja runā patvērušies vēl citi arhaismi, kā vidū īpašas ir tagadnes divdabju formas atstāstījumā: kai eims, tai guļš i guļš (< guļus) ‘kā ejot, tā guļot un guļot’, žyds maigs vādar ‘žīds spaidot vēderu’. To vietu tagad ieņem nelokāmie divdabji ar -ot.

 

Kādreizējo Vidsmuižas, Silajāņu, Preiļu pagastu ļaužu stāstos netrūkst apvidum raksturīgu leksēmu, kas ir gan seni mantoti baltu vārdi, gan jaunāku laiku aizguvumi kultūras kontaktu rezultātā – mājsaimniecībā aktuālu priekšmetu, cilvēka ķermeņa daļu nosaukumi, abstraktu nojēgumu apzīmējumi. Vai nav dzejiski teikts par mājās izmantojamām lietām, kā tas izskan teicēju stāstos: šupleite ‘liekšķere’, meņteite ‘maisāmā koka lāpstiņa’, ruņdieleits ‘smeļamais kausiņš ar osu’, baļveņa ‘abra’? Dažs audekls šeit austs ar gaļdenim resp. ir rūtains, no cita uzšūts prīškys auts ‘priekšauts’, no cita – biņdzjuceņš ‘vīriešu svārki’. Mīklu te saimnieces nevis jauc, bet kuļcinej, taukus nevis kausē, bet laidynoj, un arī alus tiek dareits, ne brūvēts. Bērnus teicēji leigoj, ne šūpo, paaugušies bērni maldojās, ne peldas, bet, jaunieši kļuvuši, dodas savureiz uz baznīcu, savu – uz večerinku ‘zaļumballi’ vai čyguonūs ‘ķekatās’. Ir jauki, ja cilvēka byudi ‘vaigi’ ir veselīgi sārti, ja vidi ‘iekšējie orgāni’ ir savā vietā (sk. D. Erta stāstus par žīdiem), ja cilvēks nav brīsmeigs mīgā guļš ‘miegamice’. Teicēji atguodoj ‘atceras’, ka agrāk solās resp. ļaužu pilnajos Latgales ciemos dzīve ritējusi daudz pilnasinīgāk, ļusteiguok ‘līksmāk’. Pulkā jāts pieguļā, pulkā strādāts talkās klāvā ‘kūtī’, kulā ‘piedarbā’, rijā, tīrumā, jaukākajiem piedzīvojumiem saistoties ar mēslu vešanu un labības kulšanas laiku, un viss noticis ar dziesmu. Vēstījot par katoļu tradīcijām, teicēju stāstos papilnam etnogrāfismu: Kūču vokors, značkys, Marejis dzīsmis, Agatis maize, krysta zeime, solys krysts, svieteitais (j)iudiņs//eudiņs). Īpatnēju vārdu netrūkst arī stāstos par augu valsti un darba procesiem, īpaši – ēdienu gatavošanu, par ko ekspedīcijā iztaujāts sīkāk. Tā, piemēram, veistekni (= rupjmaize ar ieceptu speķa gabaliņu kārtu) cep tikai Preiļu pusē, un arī kļockys Latgalē ir divējādas: gan t. s. klimpas, gan smalkmaizītes ar pildījumu. Tautas gudrība, pašu vērojumos balstītā pieredze ir pāri visam, un ekspedīcijas dalībniekiem tiek izstāstīts, ka maizes cepšanai visvairāk piemērota malnuo elkšņa ‘melnalkšņa’ malka (priedes, egles neder, jo sveķaina, apses – par vieglu), bet kukuļam ‘klaipam’ uz maizis luopstys ‘lizes’ apakšā vislabāk likt kļava lopys ‘kļavlapas’. Savukārt ašņa dasys ‘putraimdesas’ ir gardākas, kad tām klāt liktas smerdelis ‘mārsils’.

 

Ne visiem lasītājiem būs saprotami tādi teicēju stāstījumu virsrakstiņi kā Kugeļs i guļbešnīki (= Rīvētu kartupeļu sacepums un pildīti kartupeļu plācenīši) vai Reinineitis i pelieji (= Ceļtekas un vērmeles), tomēr tradīciju burtnīcas veidotājiem likās organiski rakstīt taisni tā, kā stāsta vietējie ļaudis. Bet vietējie?... Vietējie sākuši jau domāt, vai visi sieti saucami vienkārši par sietiem vai tomēr kurš ir īsaļneica, vai īpašais alus tecināšanai grebtais koka trauks ir vienkārši sile vai tomēr zlaukts. Ir nedaudz skumji, ka gryudi daudziem jau ir graudi, ka mīļu vietu ieņēmis raugs, aizleja – mērce, ka viss tiek vuoreits, ne vyrts, ka ceplis jau ir krāsns, bet čeglys – kīgeļs. Cerība latgaliešu valodas pastāvēšanai atdzimst, kad dzird paskaidrojumus, ka dālijas patiesībā esot jurginis, bet margrietiņas īsti par peipineitem saucot, kad krievu golubci ‘kāpostu tīteņi’ teicējas mutē pārtop par bolūžiem...

 

Visi teksti „te – izdevuma nosaukumu!” ir pierakstīti atbilstoši ierakstam, ietverot teicēju runas svārstības izlokšņu robežapgabalos vai kādu iekšēju valodas procesu dēļ: ceukys//cyukys galis ‘cūkgaļas’, turim//turom ‘turam’.”

Diemžēl izdevuma ierobežotā apjoma dēļ daļa pierakstīto mutvārdu liecību, kā arī plašāks ekspedīcijas norises un novērojumu apraksts pieejams

www.serde.lv/riebini

 

 

 

Vēlreiz sirsnīgs paldies par viesmīlību un atsaucību visiem satiktajiem Galēnu, Riebiņu, Rušonas, Silajāņu, Sīļukalna un Stabulnieku pagasta ļaudīm!

 

 

Ieva Vītola un Signe Pucena, Riebiņu novada ekspedīcijas vadītājas