Par talkām (latg. Par tolkom)

M.D. A kū maņ byus juostuosta?

R.P. Nu, jius pastuostit, vot, varbyut par tolkom. Jius sacejot, ka jius poša guojot tolkuos. (M.D. Jā, asu guojuse.) Jā. Nu, vot, izstuostit, kai guojot, kai, kai tuos tolkys tur beja?

M.D. Jā, tuos tolkys beja tai. Piec Juonim, līkās, tai beja, piec Juonim, veļ sīna pļuove nabeja, koč tagad sīnu pļaun jou ar iz Juonim, bet tod vēļ nabeja. I tuos tolkys beja, māslu tolkys vairuok pi myusim beja, cytu tolku nabeja. Nu, ka beja tur rudzu pļuove voi, voi, voi sīna pļuove, tod tur papraseja sovus, deļtuo ka tur navarē tai sasagatavuotīs. A iz māslu tolkom, tur, tur, tur varē labi sagatavuot, deļtuo ka tur leits voi sīns, vīnolga, vīnolga tei tolka nūtyka. I deļ tuo ir taida dzīsme. Kai tur?

„Nivīnam taids gūdeņš,

Kaids gūdeņš syudeņam – (Smejas.)

Cap pluociņus, dora olu,

Līk rotūs i vužynoj.”

A.V. Kurā laikā notika tās talkas, mēslu talkas? Kurā mēnesī?

M.D. Jūnija pašās beigās – jūlijā. (A.V. Mēslu talkas?) Jā, mēslu talkas, jā. Māslu tolkuos gatavuoja zemi rudzim. Agruok beja popuve taida, kura nā... nu, atstuota – lūpus ganeja pavasarī. Cyta zeme beja vysa aporta, a popuve beja atstuota dieļ rudzim. I deļ rudzim, obligati laikam, beja vajadzeigi māsli vest. Kai rudiņ, vede māslus vys. Vot. I tod tūs māslus izvede i tod apora jūs. Tod jou tys, vot, tai beja. Tod tolka saucēs. [..] Deļ tuo gatavuoja. Nu tod vysur beja ols nūteikti, beja kotrā sātā, kurā jou tei tolka beja. Nu, naboguokī vede kai nibejs ari bez tuo ols leluo i bez tūs pluociņu, a, kuri jau beja tureiguoki, tim obligati jou beja, – itim beja vairuok. Nu i tod sabrauce ar zirgim visi tur kaimini. Ar zirgim. Miezieji beja puiši, jou pi kotrim, pi kotra zyrga vins voi divi miezieji i ... zvodčiks, – jū sauce laikam krīviski. Paga, kai vēļ tur nazkai sauce tū? I kaids nabejs bārns beja, tas, kas prota, jau varē ar zyrgu braukt, partū ka bārni voduoja. Voduoja ar zyrgu iz teiruma tūs māslys. Tod tūs māslus... Nu, vīns tur veirs beja, kas izkeksē uorā, uorā (koklys ir cīt, aizsmacs pavysam). Izkeksē tūs māslus uorā, i tod tur uordeituojis beja, iz teiruma uordeituojis uordie. Nu, vot. Tod, tod puišim tur kūtī beja ols muceņa, ka beja, tur īlyka jim, sīra īdeve. A uordeituojom, tuos jou vāluok sasalasejuos i guo iz teiruma uordeit, tom parosti voi nu īdeve leidzi voi saimineica atnese kaidus nabejs, – sīru parosti, olu, ka ols, atnese. Sīra atnese, pluocini, ka beja, – pluociņus, ari buļcenis vysaidys gordys, kai tur. (Smejas.)

A.V. Un vakarā?
M.D. A vokorā tod, vokorā tod jau beja, ka jau beidzem vys, ka jau bejom izkratejuš māslus, savadus, izvaduš i izkratejuš bejom, tod mes visi guojam iz sātu. Tī miezieji ar tur pīsabīdrovuos, lai jau leluoks pulks byutu dzīduotuoju. Partū ka tuos tolkys parosti, vot, vīnā sātā i vēļ kau kur beja – voi divuos voi veļ trejuos, kau kur veļ beja. I vaidzē dzīduot tod, ka kur, nu tod kurā sātā lobuok dzīduoja. I tod jau visi lasejuos kūpā, vairuok, lai varātu skaistuok dzīduot. I tod vokorā, tai vokorā... Nu, iz teiruma ari padzīduom, tī krateituojis ka beja iz teiruma, padzīduoja. A tod pyna vainagus saiminīkim. Nu vīns beja vainags dažreiz oi kotram – saiminīkam i saimineicai vainags. Vainagus pyna taidus, vo, taidus, vot, lelus, nu tik mož lels nabeja kai golds, mozuoki beja, nu, taidi. Bet tai ka iz viersu, tai. Na jau golvā, bet pyna tūs vainagus ar bizis veida, ar bizi pyna. Daudz zuoļu, lyka vysaidu – duobulu, vairuok duobuleņš jau tod zīdēja, duobuleņš voi pīninei..., tuos, ai, ... pīnineitis, pīnineitis, nē, tuos, ot, boltuos, kur zeilej, tuos. (Z.S. Margrietiņas.) Margrītenis, jā, tuos. Tuos, peipineitis mes saucem, peipineitis lyka tur. Kaidi tur na zīdi beja, vīnolga, tī..., vysaidus zīdus, zīdus lyka. I smylgys lyka, i sapyna, i sasē turpat. Bez nikaidom auklom, bet nikuo, ar vysaidom zuolem voi ar kludzeņom sapyna taidus vainugus i guoja dzīduodami. Dzīduoja i tai ceņtēs, ka tur skaistuok apdzīduot. I, vot, skanēja, cik tuoli skanē tur! Mums beja tei dzīduošona ar viļkšonu, ar viļkšonu. Ar viļkšonu beja, i es varu pasaceit tai, ka tur nabeja tai, ka tur, vot, vaidzē visim nazyn kai dzīduot, tur beja taida, paga, kai jei, kai nav? Jius poši sacejot. Paga, kai tū sauc, aizmiersu... (R.P.Es ar nazynu, bet...) Nu, ka dzīd i tagad pats vēļ pīdūmoj kau kaidai cytaiduokai.

A.V. Apdziedāšanās?

M.D. Nē. Apdzīduošona, jā, apdzīduošona tī beja. (A.V. Burdons? Burdons?) Nē, nē. Nē, nē, mes poši tū, dzīsmis veļ dadūmoj kai tur. Tū viļkšonu ari – kotrys! Navaidzē dzīduot visim vīnaidai. Kotrys i kai kuru reizi, cytureiz tai, cytureiz tai, taida tei dzīduošona beja. I... nu as beju tai vairuok vīnā, pi vīna saiminīka tur es beju tymā tolkā, tur beja taida cīš loba tei taņte vīna, zynuoja vairuok, dzīsmu jei zynuoja. Jei dzīduo paprīšku, a jei vys mani pajēme zam rūkys, i es guoju ar jū reizē. Mes tai obys divys, i tod veļ tur mums beja puiši ari leidza, obligati beja tur. Pošu saiminīku tī divi puiši, taidi jaunuoki beja. Tod vēļ tur kaimini beja tur. Mes cīš skaistai, maņ līkās, ka cīš skaistai dzīdovom (smejas), i tuoli varē dzierdēt ļūti. Nu i apdzīduoja saiminīkus, saimineicys. I... i tur, ka dzīsmys aptryuka, tod kaidu tautysdzīsmu jēme i dzīduo tymā bolsā. I tod atguoja iz sātu, saiminīkam i saimineicai vainugu izlyka, krāslus iznese uorā jau. Nu, saiminīkim. I saimineicys. Beja jau iznasuš jī ols i sīra, i... nu, vīnolga tur. I tod jau tei beja baiguo dzīduošona tur vēļ tod. Apdzīdovom tūs vacūs saiminīkus, piec tam mes apdzīdovom jau... Piec tam lyka jaunūs jau tur, kas vītnī..., nu, ka dāls voi dāli beja vacuokī. Tūs dālus, i cēle jūs augšā. I... A puiši tī dzonuoja meitys (smejas), jo beja mozguošonuos baiguo tur dīkī, nu, pyrms tuos jou leluos mož apdzīduošonys, tai var pasceit. I tī tur ar nuotrem i ar jiudini laistejamīs brīsmeigi. I ar nuotrem dzeļdiejuos. Nu i skraideja pa tū pogolmu, kuoļč jou drusku apryma, tod tei dzīduošona. Tod dzīduošona beja. Nu, kod ka bejom izadzīdavušīs, tod, tod, tod saiminīki aicynova pi golda ustobā. Tod tikai jau, ka jau beja, – golvonuo dzīduošona beja nūtykus. A tuos tolkys dzīsmis nikod ustobā nadzīdava, partū ka tur beja, nu, šausmeiga bļaušona, dzīduošona beja. Tur nu vysa spāka dzīduoja, i tur, i tur ustobā pavysam i napatyktu, ka jou tai dzīd. A iz teiruma ļūti skaisti beja. [..] Vysa mola skanēja. Daudz, daudz. Taidys tuos tolkys beja.

A.V. Un dancāšana?

M.D. A tod jau piec tam i beja doncuošona, a pyrms tam tī doncuošona nabeja, koļš pi golda sēdējam. A piec tam doncuošona i dzeršona, i...

A.V. Un ko dancāja?

M.D. Doncuoja? Polku vysvairuok doncuoja. Nu, vairuok pi myusim polku. I rūtalis guoja ari, rūtalis guoja. Poši dzīdavom.

A.V. Nu, piemēram, kādas rotaļas? Varbūt kādu jūs atceraties?

M.D. A „Kumeleni, kumeleni, tu maņ kaunu padareji”, „Kraukleits sēd ūzulā”. Divi īt, i tod vīns lāc iz vītys prīškā i grīžās, taida. Tod, tod... šitei dzīsme (dungo, raudzīdama atcerēties) „Lai tālu skan, lai tālu skan”. Kaida te?
R.P. Ā, ite iz „Pūt, vējiņi”, da?
M.D. „Pūt, vējiņi”, jā, „Pūt, vējiņi”, i tod tur četri guoja iz raizis. Divi i tod vēļ divi. „Pūt, vējiņi”, tod, tod „Kas duorzā, kas duorzā” – tū jou dzīdovom. Tod veļ kau kaidu. [..]

A.V. Un kas jums spēlēja?

M.D. Ā, mums nu gan tur bij muzikants – mūsu saimnieks. Saimnieka dēls spēlēja tur, tā. Saimnieka dēls. Viņš uz armonikām spēlēja, nevis uz kau kā cita, tā. Pašmācības ceļā, viņš tur tā piespēlēja. Bet bez tās, bez tās spēlēšanas, kad mēs tās talkas dziesmas dziedājām, tur nekas nespēlēja. Tad tuos rūtalis ka guojam, tur ari nikas naspēlēja. Tur mes poši, tur dzīdavom. Nu, tai nūtyka tuos tolkys. Nazyn, kū vēļ vaidzē pastuosteit? Mož kū nabejs i aizamiersūs.

[..]

A.V. Un talkā aicināja? (M.D. Jā.) Teiksim, kā tas talcinieku skaits? Tad, teiksim, saimnieks aizgāja un paaicināja no kaimiņiem? (M.D. Jā, jā.) Jeb bij tāda brigāde, kā mēs sakam?
M.D. Nē, nē, nē. Nu, aizgāja, tur nu, sa... radus vairāk, jau radiniekus, tā. Un tad vēl, ka kur bija kādi spēcīgi vīrieši, tādi tika aicināti. Es esu, es braucu arī vēl ne tikai savā sādžā, uz blakus sādžu ari mēs braucām uz kā. Es biju par vedēju, par vedēju to mēslu, vedēju tādu, nu, zvodčiku. Nu, kā viņu sauca citādāk? (R.P. Nu, tai mož i sauce – par izvodčiku?) Nu, jā, nazkai cytaiduok. (A.V. Vedējs, nu!) Ko? (A.V. Vedējs, vedējs.) Nu, jā, jā, nē, nu. Nē, nazkā sauca. Aizmirsās tas vārds man, kaut kā tur. Tā, tā tie vedēji, tie vedēji, tur pa, pa vidu skraidījām mes, tur mazie bērni, ka bijām, vairāk skraidījām, tā.

A.V. Nu, un rudzu pļaušana, tā nebij talka?

M.D. A rudzu pļaušana? Rudzu pļaušana bij tā. Nu, kad pļāva tos rudzus, tur nedaudzi atkal. Nu, jau pēdējā laikā ar mašīnām pļāva rudzus. Tad tur, nu, kādas cēlājas bij, kādas tur. Kādi...
A.V. Kūlīšu sējējas noteikti?
M.D. Ko?
A.V. Kūlīšu sējējas.
M.D. Nu tas, jā. Nu, tie rudzi bij, bij tā, ka tikai sapļauts bija, un tad vaidzēja savelt viņus kūlīšos, un tad sasiet, un tad pēc tam.... (A.V. Sastādīt.) Tie puiši, tur kas bij, tā nesa tos, salika. Nu, vot, jau tur bij arī tādas mašīnas, jau kad sapļāva un... kūlīšos jau bija sapļauti, jā, bet...

A.V. Un kulšana pēc tam?

M.D. A kulšana bij tad talka. (A.V. Uhu.) Kulšana – bij jau tā talka. Tā pļaušana nebija tāda tik liela talka, tur bij mazāk cilvēku. A kulšanā bij daudz, tur bija kādu divpadsmit vai cik tur cilvēku, apmēram tā. Tik daudz lasīja tur tā vai varbūt vairāk. Nu, kā kurā, kā kurā vietā. Kā kurā vietā. Bet tur jau vaidzēja to, kas laiž iekšā. Puišus, puišus vaidzēja. Nesšanai tur bija ar to, ar, ar dampi vai kāds tur tāds? Nu, kuļmašīna bij tāda. Nu prastas bij tās kuļmašīnas. Kuļmašīnas vada no vienas mājas uz otru māju, tā brau..., brauca. Vieniem sakuļ, tad otriem. Tad tā brauca kuļš... kūlēji. Kulšanā tādas dziedāšanas... Nu, tāpat vakarā tur jau dziedājām visu ko, bet tad jau pie galdiem. Tos vainagus tādus vairs nepinām kulšanā nekādus, jo parasti rudeņos jau bij tā kulšana. No, no šķūņa izveda labību, šķūņos tādos labība stāvēja, un tad to veda no šķūņiem tur vai nesa, vai kā tur – kā tur tā mašīna varēja piebraukt vai kā kurā šķūnī tur bija, tā. Kā tuvāk. Un tad kulšana tā bij. Nu, un tad tāpat vakarā galdi bija. [..]

A.V. Nu, un tajā saucamajā kolhozu laikā arī vēl bij kau kādas talkas? Kolhozu laikā?

M.D. Nē. Kolhozā, kolhozā bija... Nekādas tādas talkas vairs nebija. Nu, tur... Nekādas talkas nebija kolhozā. Nu kā? Nē, nu, ka veda mēslus... Es jau kolhozu laikā tādās talkās nepiedalījos vairāk, jo strādāju citur. Un... Nu, viņi tā – kūla kopā vai..., tad jau sasau..., brigadieris saaicināja...

A.V. Bet tā priecāšanās, tā kopā dziedāšana? Tad ar to arī izbeidzās?

M.D. Nu kā? Nē, nu padziedāja. Es domāju, nē, nebij tā, ka nepadziedātu. Padziedāja arī tad. Padziedāja, jā. Varbūt tā... Bet tāda... Nebij ne tur saimnieku, ne ko tur apdziedāt, ne ko tur nebija. Tur dusmīgi visi bij. (Smejas.) Nebij. Nē, mums nebij tā, ka ļoti tā. Arī... zaga graudus no kal..., no, no klēts un darīja jau visādas... Tie klētnieki, kas tur bij, darīja visādus tur degvīnus un pēc tam jau tā, viss ka tā, tā bija, tāds, nebūšanas bij tādas. Iemācījās. Sākumā jau neviens nelika ne pirkstu, a vēlāk visi stiepa, ko kurš varēja. (Smejas.) Ka, ka varēja. Vēlāk. Sākumā ne, tā nebij pavisam. A tad pēc tam...
Z.S.. Kādu talkas dziesmu jūs atceraties?
M.D. Talkas? (Z.S. Dziesmu, jā.) O, Jezus Mareja! Kai, kai te beja?

„Dūd, Dīveņ, šudiņ sauli,

Šudiņ saulis vajadzēja –

Šudiņ muni bruoleleni

Teirumā tolku tur.”

R.P. A padzīduot?

M.D. Ko?

Rita. A padzīduot?

M.D. Voi ta es navaru padzīduot? (Dzied, neraugoties uz aizsmakumu.)

„Tolka, muna lela tolka,

Kū jei loba pada...
M.D. A jius tagad dzīdit visi „ā-ā-ā” voi vīnolga tai!
Tolka, muna lela tolka,
Kū jei loba padareja? (Visi velk, kā sacīts.)
Tolka muna, lela tolka... (R.P. Tāda tur apmēram.)
Vysus māslus izvaduse,
Pa teirumu izkaiseja,
Pati, māslus izvaduse,
Pa teirumu izkaisej.
Kur tei myusu saimineica,
Ka naradz(i) staigojūti,
Ka naradz(i) staigojūt?
Voi bej pelis sagrauzuši,
Midzinī(i) īvylkuši,
Midzinī(i) īvylkuš.”
Un visi tū „Ūuuu”... Uz vienas nots! Vienam augstāk, otram... Un velk visi tad no visa spēka! [..]
Z.S. Bet pēc talkas tiem strādniekiem deva arī kau ko līdzi, ja? Teiksim, ja, ja kartupeļu talka, deva, vai nē?
M.D. Nē, nē-e, pie mums tā nebij, nebija, ka dotu talkā līdzi. Nu, pēc bērēm, piemēram, vot, tur deva, jā. Tur tiem kaimiņiem. A pēc talkām, nu, kā kurš, kā kurš, tā tur, man liekas, ka tā jau. Bet tā, pēc talkām?... Tur varēja ēst un dzert, cik grib. Nebij jau ne tādu kulīšu, nekā, kā tagad ir. (Smejas.) Nebij tādu. (Z.S. Bet labs saimnieks laikam skaitījās...?) Alu, alu, vai ko, vot, to gan iedeva varbūt, jā. (Z.S.To deva, jā?) Alu, jā.
Z.S.Bet labs saimnieks skaitījās tas, kas labi pacienā, ja, talciniekus?
M.D. Nu jā, kas labi pacienāja, jā, jā.
Z.S. Kā tur ir ar skopajiem saimniekiem?
M.D. A ar skopajiem... [..] Tos jau tur arī apdziedāja, ka tu tur skops... Kaut i labs, vienalga apdziedāja, i par skopu dziedāja. Nu, tā jau tur... Nē, nu tā... Bija tā, ka, piemēram, talkas, ja kur viena un otra, saiet pat kopā dziedāt. Tā arī bija, tā, ka sagāja kopā. Ja tur gadījās tuvu viena māja otrai mājai, tad tur kopā sagāja dziedāt, arī tā bija. Tā bija tad. Tādi draudzīgi visi tā bij.

Miežu plāceņi (latg. Mīžu pluocini)
Mes seņuok, seņuok, seņuok maizi vedem vazumā, a tagad, tagad kuleitē vad maizi. (Smejas.)
Z.S. Jūs tos plāceņus pieminējāt, ar ko cienāja...
M.D. Miežu?
R.P. Nu, miežu, miežu.
Z.S. Jā. Ja? Kā, kā tad viņus cepa?
M.D. Viņus tāpat kā, kā maizi cepa. Tāpat cepa kā maizi. Nu, piena sūkalās vai pienā tur tādā iejauca un tad tos cepa. Tāds miežu plācenis, tie paši tur, plāceņi tādi. Nu, un tad sagrieza viņus, tādus viņus, netaisīja jau tur mazos. Nu, un no kviešim, kviešu tad arī ne vienmēr bij un ne visiem bija kvieši. Kviešus vajadzēja malt, braukt uz Aglonu, uz Kamencu tur braukt, un tur mala. Ne visās vietās tajās dzirnavās mala kviešus. Nevarēja samalt kviešus. Preiļos bij dzirnavas, bet kviešus nemala. A kviešus vaidzēja bīdelēt, tur speciāli mašīnas tādas bij, kas kviešus mala. Vot, tā ka... tā ka tos kviešus... Tāpat kā kviešu. Sagrieza maizīti un tad lika virsū kau ko, tad, ka gribi, tur varēja likt. Tāpat miežu plācenis – kam kādas baltmaizes. Kā, kā kviešu maizīte, tāpat arī... Tikai no miežiem bij cepta. Tādas cepa. Nebij tādi sklandrauši, kā tur Kurzemē, vai kā... (Smejas.)

Datums: 25.10.2009.
Intervē: Rita Pudāne, Aina Verbele, Zane Stapķeviča
Interviju atšifrējusi: Aina Verbele
Latgaliešu valodas redakcija: dr.philol. Lidija Leikuma