Domicela Grandāne (1942), Sarmīte Zalāne (1973) un Uldis Zalāns (1997) Pieniņu Baibās

Siers un cūku pupas (latg. Sīrs i cyuku pupys)

D.G. Tagad uzlikt sīru var, a agruok voi ta beja? Kauseitū sīru kaids pierka? Agruok bij tys, o, es paruodeit tik varu... cītais sīreņš! [..] Te tāds, ka nevar sagrauzt, bet te jau ir sakaltēts, pavysam cīts. A, komer jis vēl nav tik nūkaļts cīts, ot, tikai taids sīrs bej agruok.

I.V. A kā to sieru agrāk taisīja?

D.G. Agrāk sīru?... Tū ryugušpīnu uzsiļdeja, nūtecināja drusceni i – zam akmiņa, zam slūga. Is taids nūkolta, sauleitī pakaļtē, vot, taidu i ēde.

I.V. A cik dienas kaltēja?

D.G. Cik tu gribi cietu. Šitas jau ir varbūt pusgadu. (S.Z. A sālī lika vēl!) Jā, vēl sālī viņš jāieliek pirms kaltēšanas. Noskalo tad to sāli i tod…

I.V. Tas bij tas dzeltenais siers vai ba... vai tas cietais?

D.G. Balts. Viņš ir ciets, balts.

I.V. A mums vakar stāstīja par dzelteno ar kau kādu.

D.G. A dzelteno, ot, nu, dzelteno jau ta kā manā, manā bērnībā jau sāka viņu taisīt. Ka pyrms manis, es nazynu, voi jū taiseja. Tas jau vuoreitais, jou tys ir dzaltonais sīrs. Taidu tī, vot, prostī, taidu. Kū varē iztaiseit, ka... Cik ta tuos, dažys gūtenis bie, vīna, div, i tur vaidzē normu atdūt! Pīnu nese. (I.V. Kolhozam?) Divi kilametri rūkom nese pīnu. Vaidzē normys atdūt – i ūlenis, i… i pīns – vyss tyka atdūts. Bārnim tur labi, ka putriņai palyka, kū pīlīt. Vot, tai beja. Ni taidu duorzu beja. Es sok, burkuonus, voi ta beja kū paēst? Mums pats... pats garšeiguokais iedīņs beja pupys, cūku pupys. Man pat bruoļs bej ībuozs dagunā, ka vede pi daktera ūtrā dīnā vyļkt uorā!

I.V. Nopietni?

D.G. Spielej, jā, spielej kārtis ar bruolānu, bej atbraucs, i ībuož pupu dagunā. Pa nakti sabrīdus beja, i ta veļ labi, ka ar [tādām vien] problemom. Voi, dīneņ!

Putraimdesas (latg. Putruomu dasys)

I.V. Un asinsdesas arī taisat?

D.G. Jā.

I.V. A kā jūs viņas taisat?

D.G. Nu, zarnas iztīra. Nu, teik pi teirom zornom. Izteira juos. Juos juonū... juonūdruož tei taida plēveite. Savuora putraimus. Nu, es tū padoru jau vokorā. Savuoru putraimus, suoli pīlīku. Nu, puoruok cīši nav juouzvuora, tai juonūbrīdynoj. Ka grib taidys rupuokus, tak var pīlikt drusku i graudus kluot. I tod ūtrā dīnā, ka man ir laiks, tod es pīlīku asinis, nu, pīlīk garšvīlas vysys, piparus i... i veļ te taidys... Kai juos sauc pareizi? Latvīši veļ līk taidys smerdelis, ir zuoleite. [ ]

I.V. Smerdeles?

D.G. Smerdelis, jā. Kai juos pareizi sauc, es i nazyn. [..] Nav pi myus vairuok.

S.Z. Suņa mētra?... Nav tuo suņa... Tā ir kaut kāda mētra, vot, nepateikšu tagad. Nu, ja paskatītos grāmatā, ta atrastu.

D.G. Nu, tagad jau vis kaut ko var pīlikt. (S.Z. Sūrene? Nē.) Nu i tad pylda īkšā i liek krāsnī. Kādreiz agruok beja laika vairuok, es veļ i uz solmim uzlyku. (I.V. Kapēc tā?) Lelajā krāsnī agrāk tā cepa. Nu, uz tās līzes lyka solmus, na solm, nu, jā, rudzu solmus, tai. I tod ritineitī rypynava asiņs desu. Sabadeja ar lielū odotu, lai neplaisoj. I tod pacapa drusku, pīlyka serkūceņu kruosnī, izdaga tī soļmi. I juos palyka uz... nu, komer juos taidys apcītē. Tod juos palyka tikai uz kīgelim. Tai, vot, izacēlēs.

S.Z. A pie vīra mātes, zinu vēl, putraimdesas... Ta, ka ieraudzīju pirmoreiz, man tā interesanti šķita: to visu to, desas to ripuli, ar kociņiem pārdūra cauri, lai viņš labāk turētos. (D.G. Nu jā. Lai turās.) Nu lai viņa neizjūk, droši vien arī krāsnī vieglāk ielikt ir. (D.G. Ar skaliņiem.)

I.V. Nu un kā viņu pēc tam ēd? Ar krējumu vai ar kartupeļiem vai kā?

D.G. Pēc tam mēs sacepam ar mērcīti. Ar sīpoliņiem.

S.Z. Vispirms mēs noēdamies siltas jau līdz sliktai dūšai, kamēr, kamēr ir. [..] Izvelk no krāsns, ļoti garšīgas. (D.G. Speķīti pieliek klāt viņām.) Un pēc tam mēs, mēs ar, nu tā, ar sīpoliem, ar, ta kā suliņu tādu sataisa. (D.G. Nu tādu mērcīti. Bez krējumiņa. Nu, kuram garšo, tie jau…) Bet zinu, ka taisa arī… Pēc tam – viņas daži sautē podiņā. Tagad vēl krējumu vai tur tomātmērci, zinu, ka pieliek klāt. Bet mēs tikai ar sīpoliņu un, un...

I.V. Tā jūs viņas ar saucat – putraimdesas, jā?

D.G. Pi myus, nu, reti kurs – asinsdesas, putraimu.

S.Z. Putraimdesas – parasti saka, jā.

D.G. Jā, putraimu.

I.V. Un viņas vēl joprojam jūs taisat?

D.G. Jā, taisam.

Cūku bēres (latg. Cyuku bēris)

S.Z. Mēs audzējam cūkas diezgan. Un te. Šodien pat bij gandrīz cūku bēres ieplānotas, bet drusciņ pajuka plāni. Laikam uz nākamo nedēļu tas viss.

I.V. Bet jūs paši vienkārši te kaujat, tā kā pa vecam, jā? Viņas tur apdedzinat, tīrat?

S.Z. Jā. Ne jau vairs ar salmiem apdedzina, bet ar gāzes balonu pieslēdz un… (smejas).

I.V. Nu, jā, jā. A kādreiz ar salmiem apdedzināja?

D.G. Jā. Ar tiem pašiem liniem, es zinu, dedzināja, ka salmu nebij.

S.Z. Viņu lika uz ugunskura, es esmu tā redzējusi, un tad... Nu, ne uz ugunskura, ko tur – linus apakšā (D.G. Nu, apakšā palika baļķīšus tādus, uz tiem baļķīšiem uzlika...) vai salmus dedzināja un tad to ruksi uzdūra uz tāda iesma, un grieza uz riņķi, un svilinājās arī tā. (D.G. Nē, negrieza. Nu tas jau...) Nu tāds, redzēts vispār.

D.G. Mums tāpat grozīja viņu.

S.Z. Kau kādos tur attēlos…

I.V. Un tad tik ar ūdeni tīrīja nost tos sarus, jā? Un ta viņu pakar un lai viņa notek, ja? Ta nākamajā dienā tik?...

D.G. Nu, kurš kāra, kurš nekāra.

S.Z. Kurš kāra, kurš nekāra.

D.G. Pa gabalam pakāra pēc tam.

I.V. Bet jūs arī skatījāties, es atceros, vecāmamma teica, ja tur tā liesa, vai kas viņai ir, tāda lielāka, tad būs kas?...

S.Z. Ziema...

D.G. Nu, agrāk sakryta, bet, vai tagad sakrīt, nezinu.

S.Z. Ja liela liesa, tad bija aukstāka ziema.

D.G. Kādreiz ir plakanāks viens gals, otrs ir tievāks.

Linsēklu eļļa (latg. Lynsāklu alejs)

D.G. Bija i iesšonys na taidys, vyss... Eļļa. Eļļu taipot nu linim spīde nazkod ar tāvu.

I.V. A kur to eļļu lika?

D.G. Nu, lincēklu eļļu. Ēde vysur.

I.V. Ēda, ja?

D.G. Jā, jā. Pa kanniņai, kaidam, cik tur. Cik nu kurs varēja atsaļautīs viņu nūpierkt. Eļlis… Kartupeļus ar eļļu, vot, ka guoja tuos gavejamuos dīnys, gavieni. Maizeite ar eļļu, ar iudineiti taida, vot, atjaukta. Garšeigi. Tajā laikā bej garšeigi.

Klimpiņas, vīsteknis un liesās pankūkas (latg. Kļockys, veisteknis i posnī blīni)

I.V. A kas tas ir pa ēdienu?

U.Z. Ai, es pats nezinu!

D.G. Nu tie tādi, klimpiņas tādas.

U.Z. Mīklas pikucīši tādi.

I.V. Pienā?

D.G. Nē.

U.Z. Nē. Ar krējumiņu.

D.G. Ar krējumiņu vai ar mērcīti.

I.V. Ā, a kā jūs viņas saucat?

D.G. Mēs tā i saucam par klimpiņām. Es nazynu…

I.V. A kur jūs? Mamma viņas jums iemācīja, ja?

D.G. Jā, tos mana mamma cepa kādreiz... Ziniet, vīstekni, vot, agruok tādu cepa?! Ar gaļu iekšā.

I.V. Kā?

D.G. Veisteknis.

I.V. Jā, un kas tas tāds ir?

U.Z. Maize un iekšā gaļa.

D.G. Rudzu miltu maize vai arī ar baltmaizi. Kādreiz speķa pīrādziņus, jā, teiksim, cepam. Nu, darbu ir tā, ka zeme deg zem kājām, nu, nevar visu paspēt, ko tu tur knibināsies – saveļ, saveļ tādu ruleti ar gaļu iekšā. Aiziet ta kā pīrāgi! Kāda nozīme?

I.V. Un to sauca par veistekli?

D.G. Nu par veistekni jau sauc… (Aicina: Ejam pie galda!) sauc rudzu mīklu, ja? (I.V. Jā.) Liek apakšiņu tādu. Apakšiņu visu laiku. Tad saliek gaļu, ar sīpoliņiem, ar pipariņiem, ar garš... Nu tādu – i liesāku, i treknāku gabaliņu. Un ta virsū sataisa tās maliņas. Tā, lai netektu, cel, bet vienalga drusku iztek cauri. Tagad jau pannā to ieliek un izcep, lai tā netek. Agrāk pannas nebij, tāpat i krāsnī notecēja. Nu, iekšā garšīga galīte un...

I.V. Maltā, ja?

D.G. Nē.

I.V. Parastā?

D.G. Gabaliņiem.

I.V. Ā-a. Un cūkas?

D.G. Cūkas, jā. [..]

I.V. Un šito jūs arī paši cepat?

D.G. Jā, vot, šodien izcepa.

S.Z. Šitādus, šitādus maziņus sacep krāsns priekšā (I.V. Jā.) uz tās, nu pa sauso, ne taukos. (I.V. Jā.) Un ta mēs sildām un... Un tad ir, nu bērni vispār nevar sagaidīt!

I.V. Var, es nobildēšu? [..] Ta jūs šitās saucat pa klimpiņām, ja?

D.G. Nu kā, nu kā viņas savādāk? Varbūt... [..]

I.V. Kāda mīkla viņām ir?

S.Z. Parastā rauga mīkla īstenībā.

I.V. Rauga mīkla, ja?

S.Z. Parasta, tā kā plātsmaizītei ņem.

I.V. Bet viņas tad sacep uz krāsns priekšas, ja?

S.Z. Jā.

D.G. Zem oglītēm, uz oglītēm, ja? Un vajag, lai no augšas arī. Tā kā agrāk, vot, tajās, nu, dienās, kur nu... Vārdu sakot, agrāk, ka cepa to (S.Z. Maizes dienās.) rudzu maizi, ja, vienmēr bij pankūku tāda mīkla iejaukta. Un ta uz... pie krāsns plikas tādas pankūciņas cepa. Tā kā Aizgavēnim. Ka mēs te bijām sacepuši, vienā kādā [..]

S.Z. Ā, tās pankūkas pasnās?

D.G. Tuos posnuos ar taidu ar riņkeiti.

S.Z. Jā. Ar caurumu pa vidu.

D.G. Liek pa visu pannu. Pa vysu ponnu taidus līk īkšā. Caurumeņš. Es beju sacapus, vot, šytaidus divus, divus... Bez nikuo aizēde. Tak visi jau nav āduš tagad itūs godus. Kas ta jūs tur cap?!

S.Z. Un visi priecīgi bij par tām pankūkām.

D.G. Koč, soka, pagaršuot, kaidus agruok... Vot, taidi iedīni agruok beja.

Audioieraksts: WS_217830

Latgaliešu valodas redakcija: dr.philol. Lidija Leikuma, bacc. philol. Eta Nikolajeva