Agates maize (latg. Agatis maize)
I.V. Vakar mēs bijām Galēnos (J.G. Jā?) pie vienas tantes, un viņa mums
uzdāvināja katram Agates maizi.
J.G. Jā.
I.V. Kas tā par tradīciju?
J.G. Ir Agates diena, Svētās Agates diena ir [..] piektais februāris. Agates dienā svēta ūdeni, sāli, maizīti. Tas ir pret nelaimes gadījumiem. Pret ugunsgrēku, jā? Pret… Jātur mašīnā kādu maizes gabaliņu, kam ir šoferis, jābrauc. Piemēram, es dzīvu piemēru varu pastāstīt.I.V. Nu pastāstiet!
J.G. No dzīves, jā? Mums, tas ir daudzus gadus atpakaļ, varbūt divdesmit, vairāk, kūlu dedzināja arī. Mūsu lauku mājās tur, laukos, ne jau manās mājās, bet citās. Un vējš, cēlās vējš un pilnīgi ienesa mežā. Sāka mežs un pie meža viņam liels siena šķūnis, nu, malkas šķūnis, ja? Un atskrēja kaimiņu tantes divas ar to svētīto Agates ūdeni, maizīti, un viņas trīs reizes apskrēja tam šķūnim apkārt. Jau zāle dega pie pašiem pamatiem, ja? Milzīgas liesmas bij, ja?Un, un ar to ūdeni apslacīja un trīsreiz noskaitīja „Esi sveicināta, Marija!” Dievmātei, ja, pātariņus? Un tiešām sā..., noplaka uguns, pilnīgi visu acu priekšā, un, un, un šķūnis nenodega. Es tiešām (I.V. Tiešām?) varu pastāstīt tādu, jā.
I.V. Tas te notika Riebiņu novadā?
J.G. Nē, nē, tas nebija. Tas…
I.V. Ā, jūs no Aglonas esat.
J.G. Aglonas, Aglonas, jā.
I.V. Nu bet ar tepat.
J.G. Jā, jā, jā. Tepat Latgalē. Tas ir dzīvs, ko es savām acīm redzēju. Ko nevar (I.V. Vēl kāds gadījums?) sa... melot. Bet vairāk?I.V. Nu, saka, ka arī šoferīšiem jāvadā.
J.G. Jā, jā, mašīnā maizes gabaliņš jāieliek pret nelaimi.
I.V. Jums pašai arī ir?
J.G. Man mašīnas nav, bet dēlam ir, jā, jā, jā. Mašīnā i rožukronis ir, i maizīte, mašīnā ir, jā.
I.V. Un tas tā kā pasargā, ja?
J.G. Jā. I mēs katru gadu nomainam. No jauna, kad pasvēta, tad mēs atkal ieliekam.
I.V. A kur jūs to iepriekšējā gada maizi liekat?
J.G. Maizīti ugunī sadedzinam. Nedrīkst izmest maizīti, jā? Mēs krāsnī ugunī sadedzinam. [..]
I.V. Bet, sakiet, to maizi pašiem jācep vai var veikalā pirkt?
J.G. Veikalā, veikalā, ja. Nu kādreiz savu cepa. Veikalā nemaz nebija. Kad parādījās veikalā, ta mēs nopērkam maizes riecientiņu, sadalam, jā? Kādreiz arī dod i lopiņiem arī.
I.V. Nu, un vēl ir kau kādas tādas lietas, ko no baznīcas nes mājās, lai pasargātu cilvēkus?
J.G. Kā? Piemēram, no baznīcas nes Lieldienās, kad svēta uguni, jā? Nes svecīti, aizdedz liesmiņu. Tad mājās dedzina citas sveces ar to pašu. Un tajā... no tā ugunskura ņem arī ogles. Oglīti, jā? (I.V. Jā.) Ieliek krāsnī arī, svētību nes lai arī. Nu, piemēram, no krāsns [lai] neizkrīt uguns vai neizceļas ugunsgrēks, jā? To svētīto oglīti arī ieliek mājās plītī, nes, jā?
I.V. Tā joprojām notiek?
J.G. Jā. Jā, jā, ņem cilvēki.
I.V. Bet to dara…
J.G. Es atceros, ka mēs atnācām. Pieci gadi, jā, oktobrī palika, kā uz šejieni strādāt pārcēla manu dēlu. Un kad mēs kurinājām ugunskuru, un tās oglītes… Mums ir divi palīgi tādi – astoņdesmit seši gadi, jau večuki. Viņi saucās zakristiani, jā, palīdz. Un viens tas onkulis stāstīja, ka vienreiz tante nepagaidīja, kamēr tās oglītes paliek melnas, vēl kvēlo, ielikusi kabatā. Domā, iznāks pēc dievkalpojuma – vairs nebūs, būs visi paņēmuši un viņai netiks. Ielika kabatā un dievkalpojuma laikā tā kabata sāka svilt. Mētelim, ja? (Smejas.) Tā ogle nebij
galīgi (I.V. Izdegusi.), jā, izdegusi, nebij vēl melna un... Ņem, ņem…
I.V. Bet kā jums liekas...?
J.G. Bet pārsvarā vecie cilvēki, jaunākā paaudze jau nē. Mums vispār ir ļoti iecienīta baznīca. Mums laulības daudz notiek. [..]
I.V. Bet es vēl gribēju paprasīt, teiksim, tie cilvēki, kas nav katoļi, vai viņiem arī tā Agates
maize vai tā oglīte palīdz? Kā Jums liekas?
J.G. Es tā domāju, ka noteikti. Ja viņa pasvētīta, kapēc nē? Svētums nāk. Jā, jā. Jums nav pudelītes līdzi? Mums te no Lieldienām svētītais ūdens palicis. Varētu paņemt līdzi, jā? To arī, piemēram, kādreiz ļoti sievas... Bērns sabīstas no suņa, vai kāda slimī... vai kā – viņi nomazgā. Slikti guļ bērniņš naktī, ja? Viņš tur murgo vai kā, nu, kā jau i bērniņi. No suņa nobīstas vai... Parasti, jā, ar Lieldienu ūdeni arī nomazgā.
J.G. Man mašīnas nav, bet dēlam ir, jā, jā, jā. Mašīnā i rožukronis ir, i maizīte, mašīnā ir, jā.
I.V. Un tas tā kā pasargā, ja?
J.G. Jā. I mēs katru gadu nomainam. No jauna, kad pasvēta, tad mēs atkal ieliekam.
I.V. A kur jūs to iepriekšējā gada maizi liekat?
J.G. Maizīti ugunī sadedzinam. Nedrīkst izmest maizīti, jā? Mēs krāsnī ugunī sadedzinam. [..]
I.V. Bet, sakiet, to maizi pašiem jācep vai var veikalā pirkt?
J.G. Veikalā, veikalā, ja. Nu kādreiz savu cepa. Veikalā nemaz nebija. Kad parādījās veikalā, ta mēs nopērkam maizes riecientiņu, sadalam, jā? Kādreiz arī dod i lopiņiem arī.
I.V. Nu, un vēl ir kau kādas tādas lietas, ko no baznīcas nes mājās, lai pasargātu cilvēkus?
J.G. Kā? Piemēram, no baznīcas nes Lieldienās, kad svēta uguni, jā? Nes svecīti, aizdedz liesmiņu. Tad mājās dedzina citas sveces ar to pašu. Un tajā... no tā ugunskura ņem arī ogles. Oglīti, jā? (I.V. Jā.) Ieliek krāsnī arī, svētību nes lai arī. Nu, piemēram, no krāsns [lai] neizkrīt uguns vai neizceļas ugunsgrēks, jā? To svētīto oglīti arī ieliek mājās plītī, nes, jā?
I.V. Tā joprojām notiek?
J.G. Jā. Jā, jā, ņem cilvēki.
I.V. Bet to dara…
J.G. Es atceros, ka mēs atnācām. Pieci gadi, jā, oktobrī palika, kā uz šejieni strādāt pārcēla manu dēlu. Un kad mēs kurinājām ugunskuru, un tās oglītes… Mums ir divi palīgi tādi – astoņdesmit seši gadi, jau večuki. Viņi saucās zakristiani, jā, palīdz. Un viens tas onkulis stāstīja, ka vienreiz tante nepagaidīja, kamēr tās oglītes paliek melnas, vēl kvēlo, ielikusi kabatā. Domā, iznāks pēc dievkalpojuma – vairs nebūs, būs visi paņēmuši un viņai netiks. Ielika kabatā un dievkalpojuma laikā tā kabata sāka svilt. Mētelim, ja? (Smejas.) Tā ogle nebij
galīgi (I.V. Izdegusi.), jā, izdegusi, nebij vēl melna un... Ņem, ņem…
I.V. Bet kā jums liekas...?
J.G. Bet pārsvarā vecie cilvēki, jaunākā paaudze jau nē. Mums vispār ir ļoti iecienīta baznīca. Mums laulības daudz notiek. [..]
I.V. Bet es vēl gribēju paprasīt, teiksim, tie cilvēki, kas nav katoļi, vai viņiem arī tā Agates
maize vai tā oglīte palīdz? Kā Jums liekas?
J.G. Es tā domāju, ka noteikti. Ja viņa pasvētīta, kapēc nē? Svētums nāk. Jā, jā. Jums nav pudelītes līdzi? Mums te no Lieldienām svētītais ūdens palicis. Varētu paņemt līdzi, jā? To arī, piemēram, kādreiz ļoti sievas... Bērns sabīstas no suņa, vai kāda slimī... vai kā – viņi nomazgā. Slikti guļ bērniņš naktī, ja? Viņš tur murgo vai kā, nu, kā jau i bērniņi. No suņa nobīstas vai... Parasti, jā, ar Lieldienu ūdeni arī nomazgā.
Krusta zīme (latg. Krysta zeime)
I.V. Uz Jūsu mājas tādi tie burti sarakstīti. Tas arī katoļiem raksturīgi?
J.G. Jā, jā, katoļiem, jā.
I.V. Un kad viņus velk? Ziemassvētkos vai...?
J.G. Nē-e. Tas ir janvārī, kad ir Trīs Ķēniņi. Kad Ziemsvētkos, kad piedzimst bērniņš. Tas ir Zvaigznes dienā – tad, kad viņi ieradās apraudzīt to bērniņu, i tad arī. Piemēram, Aglonā arī ūdeni svēta. Citur nē, tikai bazilikās, jā? Katedrālē, vēl Rēzeknē svēta ūdeni, Aglonā i Rīgā. A citās baznīcās nē. Bet svēta krītu, un tad tos burtiņus uzraksta. Nu tas ir tā kā svētība, lai parādītu arī, ka viņš ir kristietis, katolis, jā? Uz mājas, jā, tāda kā svētība uzrakstīta. Arī
aizsarg… nu, aizsargzīmes. [..] Latviešiem zīmes, katoļiem, piemēram, tāda tradīcija. Tie ir, burti nozīmē tos vārdus – Kaspars, Baltazars i Melhiors, jā? Tie..., kā sauca tos ķēniņus, viņu burti.
I.V. Tā arī uzraksta un datumu klāt, ja?
J.G. Nu, jā.
I.V. Vai gadu?
J.G. Nu raksta, bet kādreiz nerakstīja. Tikai trīs burtiņus. Tagad uzraksta gadu, lai varētu…
I.V. Bet kurš raksta? Mācītājs?
J.G. Nē, nē.
I.V. Pats tas, kas nesa to krītu mājās?
J.G. Nē, [ne] mācītājs. Nu, nopērk pats viņš un pasvēta, un tad cilvēki, ejot ārā, nu, kāds i savu atnes, nosvēta, un tad aiznes mājās un uzraksta to burtiņus. Katru gadu jāatjauno.
I.V. Uz Jūsu mājas tādi tie burti sarakstīti. Tas arī katoļiem raksturīgi?
J.G. Jā, jā, katoļiem, jā.
I.V. Un kad viņus velk? Ziemassvētkos vai...?
J.G. Nē-e. Tas ir janvārī, kad ir Trīs Ķēniņi. Kad Ziemsvētkos, kad piedzimst bērniņš. Tas ir Zvaigznes dienā – tad, kad viņi ieradās apraudzīt to bērniņu, i tad arī. Piemēram, Aglonā arī ūdeni svēta. Citur nē, tikai bazilikās, jā? Katedrālē, vēl Rēzeknē svēta ūdeni, Aglonā i Rīgā. A citās baznīcās nē. Bet svēta krītu, un tad tos burtiņus uzraksta. Nu tas ir tā kā svētība, lai parādītu arī, ka viņš ir kristietis, katolis, jā? Uz mājas, jā, tāda kā svētība uzrakstīta. Arī
aizsarg… nu, aizsargzīmes. [..] Latviešiem zīmes, katoļiem, piemēram, tāda tradīcija. Tie ir, burti nozīmē tos vārdus – Kaspars, Baltazars i Melhiors, jā? Tie..., kā sauca tos ķēniņus, viņu burti.
I.V. Tā arī uzraksta un datumu klāt, ja?
J.G. Nu, jā.
I.V. Vai gadu?
J.G. Nu raksta, bet kādreiz nerakstīja. Tikai trīs burtiņus. Tagad uzraksta gadu, lai varētu…
I.V. Bet kurš raksta? Mācītājs?
J.G. Nē, nē.
I.V. Pats tas, kas nesa to krītu mājās?
J.G. Nē, [ne] mācītājs. Nu, nopērk pats viņš un pasvēta, un tad cilvēki, ejot ārā, nu, kāds i savu atnes, nosvēta, un tad aiznes mājās un uzraksta to burtiņus. Katru gadu jāatjauno.
Smalkmaizītes ar pildījumu (latg. Kļockys)
J.G. Bet mums Latgalē ir bēru mielasts, ar to beidzas nākošajā dienā, ka pēc kapiem, jā, lūdz uz bēru mielastu, – tās ir kļockas. Jūs zināt, kas ir kļockas?
I.V. Nē.
J.G. Nezināt, jā? Tie ir... Nu tagad cep mazus speķa pīrādziņus. Kādreiz pamatīgs tas pīrāgs bija, liels – vai ar gaļu, vai ar biezpienu. Bij izcepti, tad krāsnī. Tagad, protams, laukos, nav to krievu krāsnis, reti kuram ir. Varbūt jūs būsiet pie kāda, kas cep maizīti vel. Ir tādas sievas arī vel. Bet elektriskajā krāsnī, jā, vai cepeškrāsnī. Un krējumiņu uzlej, tur sviesta pikuci, un viņas tādas pasautē, viņas tādas (taisa gaisa bučiņu) – mutē kūst. Tas ir bēru, skaitās tāds
noslēgums, tāds mielasts bēru, jā? Un es, par cik diezgan esmu bērēs bijusi, tagad vairāk... mājās reti kurš, nu, gatavo, jā. Pasūta kādā kafejnīcā, ēdnīcā vai vēl kau kur. [..]
I.V. Un tās pašās beigās pasniedz?
J.G. Jā. Jā.
J.G. Bet mums Latgalē ir bēru mielasts, ar to beidzas nākošajā dienā, ka pēc kapiem, jā, lūdz uz bēru mielastu, – tās ir kļockas. Jūs zināt, kas ir kļockas?
I.V. Nē.
J.G. Nezināt, jā? Tie ir... Nu tagad cep mazus speķa pīrādziņus. Kādreiz pamatīgs tas pīrāgs bija, liels – vai ar gaļu, vai ar biezpienu. Bij izcepti, tad krāsnī. Tagad, protams, laukos, nav to krievu krāsnis, reti kuram ir. Varbūt jūs būsiet pie kāda, kas cep maizīti vel. Ir tādas sievas arī vel. Bet elektriskajā krāsnī, jā, vai cepeškrāsnī. Un krējumiņu uzlej, tur sviesta pikuci, un viņas tādas pasautē, viņas tādas (taisa gaisa bučiņu) – mutē kūst. Tas ir bēru, skaitās tāds
noslēgums, tāds mielasts bēru, jā? Un es, par cik diezgan esmu bērēs bijusi, tagad vairāk... mājās reti kurš, nu, gatavo, jā. Pasūta kādā kafejnīcā, ēdnīcā vai vēl kau kur. [..]
I.V. Un tās pašās beigās pasniedz?
J.G. Jā. Jā.
Rīvētu kartupeļu sacepums (latg. Kugeļs)
I.V. Tad mums vakar stāstīja pa tādu kuģeli...
J.G. Jā, jā, zinu.
I.V. To jūs arī taisat?
J.G. Jā.
I.V. A kā jūs viņu taisat?
J.G. Nu, kartupeļus nomizo, sarīvē. Drusciņ suliņu car marlīti, jā, notecina to suliņu. Tad nostājas apakšā stērķele, jā? Tad nolej to šķidrumu un to masu ar to stērķeli samaisa, tur oliņu piesit, sālīti, jā, ie... un speķīti sacep. Galiņu sacep ar sīpoliem atsevišķi pannā, iemaisa šajā masā, liek traukā čuguna. Un, ja bij tās krievu krāsnis… Vai, es atceros savu bērnību, man sešdesmitajā gadā izjauca krāsni – mājās bij remonts liels, un tās krāsns vairs nebij. Un, ka izvelk, viņai brūna garoziņa tāda kraušķīga virsū un pats nu tik izsautējies mīksts. Atceros,
atceros tādu. Man tagad... cepeškrāsnī cep.
I.V. Nu ja. Bet arī jūs tādu cepat, ja?
J.G. Jā, kā tad! Nu, ne tik bieži varbūt, ja, bet atceros, ka mamma, kad tikai krāsnī maizīti, kad cepa. Kod izvilka maizīti [..], krāsnis tajā dienā bij kurināta, un tad arī cepa.
I.V. Tad mums vakar stāstīja pa tādu kuģeli...
J.G. Jā, jā, zinu.
I.V. To jūs arī taisat?
J.G. Jā.
I.V. A kā jūs viņu taisat?
J.G. Nu, kartupeļus nomizo, sarīvē. Drusciņ suliņu car marlīti, jā, notecina to suliņu. Tad nostājas apakšā stērķele, jā? Tad nolej to šķidrumu un to masu ar to stērķeli samaisa, tur oliņu piesit, sālīti, jā, ie... un speķīti sacep. Galiņu sacep ar sīpoliem atsevišķi pannā, iemaisa šajā masā, liek traukā čuguna. Un, ja bij tās krievu krāsnis… Vai, es atceros savu bērnību, man sešdesmitajā gadā izjauca krāsni – mājās bij remonts liels, un tās krāsns vairs nebij. Un, ka izvelk, viņai brūna garoziņa tāda kraušķīga virsū un pats nu tik izsautējies mīksts. Atceros,
atceros tādu. Man tagad... cepeškrāsnī cep.
I.V. Nu ja. Bet arī jūs tādu cepat, ja?
J.G. Jā, kā tad! Nu, ne tik bieži varbūt, ja, bet atceros, ka mamma, kad tikai krāsnī maizīti, kad cepa. Kod izvilka maizīti [..], krāsnis tajā dienā bij kurināta, un tad arī cepa.
Putraimdesas (latg. Putruomu dasys)
I.V. Kādas putraimdesas ar taisījāt?
J.G. I asinsdesas, putraimdesas. Es, es, es personīgi nē, neesmu. To mana mamma darīja. Es nē-e.
I.V. Vai ta asinsdesas atšķirās no putraimdesām?
J.G. Jo es laukos, nu, ciemata dzīvoklī dzīvoju, centrā, un, un. (I.V. Nebij tāds?) Nē, nebij man. Cūkas neturēju un nebij, bet mammīte, jā. Piemēram, viņi vienmēr turēja divas cūkas. Vienu kāva pirms Ziemsvētkiem, tad Ziemsvētkiem asinsdesas tur. Nokāva cūku, to asini neizlēja, notecināja spainī asinsd... Un tad ar putraimiem, jā? Citi viņas ar grūbām, citi ar putraimiem. Citi viņas taisīja ar griķiem, jā? Diezgan garšīgas, jā. Mana vīramāte vēl lika iekšā kartupeļus, jā? Smalki sagrieztus vel kartupeļus tais desās lika. Ļoti interesanti vispārībā.
I.V. Bet zaļus vai vārītus?
J.G. Nē, zaļus. Bet pēc tam tās desas sautēja krāsnī, jā. Viņas tādas brūnas apcepas. Nu, ļoti garšīgas!
I.V. A kā viņas ēda? Ar zapti vai ar krējumu, vai vienkārši tā?
J.G. Vienkārši tāpat. Viņas ļoti garšīgas, jo tur iekšā liek arī speķīti citi, jā? Drusciņu. Jo sautējoties, lai viņas, nu, treknākas, sulīgākas būtu, jo putraimi sausi tad būs. Jā-a. Un tad gaļas desas. Tās lielajās zarnās taisīja, tās asinsdesas. A mazajās zarniņās, ta tur... Bet tā tīrīšana!… To es esmu tīrījusi.
I.V. Un kāda viņa?
J.G. Vai dieniņās! Kā tur viņas, tās zarniņas, cik jāskalo! Tur visas jāizgriež uz otru pusi un ar neaso naža pusi tur viss, jāizskūt visu ārā. Viņa paliek plāna, plāna tā zarniņa. Visas tur, tur... Citi domā: „Vai, tur no cūkas zarnas!” A jūs zinat, kāds tur darbs milzīgs ielikts?! Tur pus dienu tā ar tām zarnām jāņemas, jātīra un jāmazgā.
I.V. A pēc tam tās gaļas desas žāvēja vai kā?
J.G. Jā, jā. Lai ilgāk stāvētu, žāvēja, jā. A ja nē...
I.V. A kādas garšvielas lika klāt?
J.G. Nu sāli, pipariņi tur nāca iekšā. Nekas jau mums sevišķs nebij, zinat. Cits tur saberza kādu lauru lapiņu vai kādu pētersīļa saknīti, jā, sarīvēja vai vēl kau ko ielika. Jo tajos laikos jau... Tagad aizej veikalā izvēlies, kādu gribi garšvielu. Tad jau tā nebija. Bet garšīgi bij.
I.V. Kādas putraimdesas ar taisījāt?
J.G. I asinsdesas, putraimdesas. Es, es, es personīgi nē, neesmu. To mana mamma darīja. Es nē-e.
I.V. Vai ta asinsdesas atšķirās no putraimdesām?
J.G. Jo es laukos, nu, ciemata dzīvoklī dzīvoju, centrā, un, un. (I.V. Nebij tāds?) Nē, nebij man. Cūkas neturēju un nebij, bet mammīte, jā. Piemēram, viņi vienmēr turēja divas cūkas. Vienu kāva pirms Ziemsvētkiem, tad Ziemsvētkiem asinsdesas tur. Nokāva cūku, to asini neizlēja, notecināja spainī asinsd... Un tad ar putraimiem, jā? Citi viņas ar grūbām, citi ar putraimiem. Citi viņas taisīja ar griķiem, jā? Diezgan garšīgas, jā. Mana vīramāte vēl lika iekšā kartupeļus, jā? Smalki sagrieztus vel kartupeļus tais desās lika. Ļoti interesanti vispārībā.
I.V. Bet zaļus vai vārītus?
J.G. Nē, zaļus. Bet pēc tam tās desas sautēja krāsnī, jā. Viņas tādas brūnas apcepas. Nu, ļoti garšīgas!
I.V. A kā viņas ēda? Ar zapti vai ar krējumu, vai vienkārši tā?
J.G. Vienkārši tāpat. Viņas ļoti garšīgas, jo tur iekšā liek arī speķīti citi, jā? Drusciņu. Jo sautējoties, lai viņas, nu, treknākas, sulīgākas būtu, jo putraimi sausi tad būs. Jā-a. Un tad gaļas desas. Tās lielajās zarnās taisīja, tās asinsdesas. A mazajās zarniņās, ta tur... Bet tā tīrīšana!… To es esmu tīrījusi.
I.V. Un kāda viņa?
J.G. Vai dieniņās! Kā tur viņas, tās zarniņas, cik jāskalo! Tur visas jāizgriež uz otru pusi un ar neaso naža pusi tur viss, jāizskūt visu ārā. Viņa paliek plāna, plāna tā zarniņa. Visas tur, tur... Citi domā: „Vai, tur no cūkas zarnas!” A jūs zinat, kāds tur darbs milzīgs ielikts?! Tur pus dienu tā ar tām zarnām jāņemas, jātīra un jāmazgā.
I.V. A pēc tam tās gaļas desas žāvēja vai kā?
J.G. Jā, jā. Lai ilgāk stāvētu, žāvēja, jā. A ja nē...
I.V. A kādas garšvielas lika klāt?
J.G. Nu sāli, pipariņi tur nāca iekšā. Nekas jau mums sevišķs nebij, zinat. Cits tur saberza kādu lauru lapiņu vai kādu pētersīļa saknīti, jā, sarīvēja vai vēl kau ko ielika. Jo tajos laikos jau... Tagad aizej veikalā izvēlies, kādu gribi garšvielu. Tad jau tā nebija. Bet garšīgi bij.
Auzu ķīselis (latg. Auzu keiseļs)
J.G. Ķīselīti vāram no auzām. Tas ir pirms Lieldienam, tas gavēnis. (I.V. Jā.) Lielā piektdiena mums ir stingrais gavēnis – neko nedrīkst. Tad mēs vāram vai nu dzērveņu ķīseli tikai, dzeram visu dienu, vai vāram, šito te, auzu ķīseli. Iepriekš vajag vismaz trīs dienas kādā traukā iemērkt, ar ūdeni apliet auzas. Apliet un tad siltā vietā nolikt. Viņas jau sāk rūgt, nu, ieskābt. Ieskābt. Parādās putiņas, tad tās auzas vajag likt karsēt. To, ar visām tām auzām, to šķ... Drusciņ tā uzsildīt, tad caur marli, jā, caur sietiņu kādu viņas vajag izspiest, lai tikai tas šķidrumiņš paliek, tas biezumiņš. Zinat, kā maziem bērniem – jūs nebaroja mamma ar tumīti? [..] To tumīti tad tik ilgi karsē, maisa, maisa, ka viņš paliek tāds biezs, biezē pilnīgi tas ķīselī... Salej ātri karstu bļodiņās, tad viņš tāds, tas, sarec, nu kā galerts, nu, iznāk tas ķīse... Skābena garša tāda. Nu pie viņa jāpierod, jā? Piemēram, tagad es ēdu droši. Es viņu, kad maza biju, kad… Mana mamma ļoti reti vārīja, jo mūsu ģimenē viņu neēda neviens. Viņu, priekš kam, kā saka, maitāt produktus! Mana vīra māte bija izvārījusi. Mēs kā reiz pirms Lield..., nē, Lieldienās aizbraucām ciemos ar vīru, viņa pasniedz to ķīseli. „Ļoti garšīgs – ēd, ēd!” Es paņēmu mutē, nezinu, ko darīt, – nevaru norīt. (Smejas.) Domāju, kur likt. Nu, bet neko, ar laiku pierod. Tā, nu skābena ir, tāda ierūgusi garša. Nu man liekas, kaut kas līdzīgs skābputrai.
I.V. Bet viņu ēd aukstu vai siltu?
J.G. Aukstu, aukstu, aukstu, jā. Var piedzert pienu.
J.G. Ķīselīti vāram no auzām. Tas ir pirms Lieldienam, tas gavēnis. (I.V. Jā.) Lielā piektdiena mums ir stingrais gavēnis – neko nedrīkst. Tad mēs vāram vai nu dzērveņu ķīseli tikai, dzeram visu dienu, vai vāram, šito te, auzu ķīseli. Iepriekš vajag vismaz trīs dienas kādā traukā iemērkt, ar ūdeni apliet auzas. Apliet un tad siltā vietā nolikt. Viņas jau sāk rūgt, nu, ieskābt. Ieskābt. Parādās putiņas, tad tās auzas vajag likt karsēt. To, ar visām tām auzām, to šķ... Drusciņ tā uzsildīt, tad caur marli, jā, caur sietiņu kādu viņas vajag izspiest, lai tikai tas šķidrumiņš paliek, tas biezumiņš. Zinat, kā maziem bērniem – jūs nebaroja mamma ar tumīti? [..] To tumīti tad tik ilgi karsē, maisa, maisa, ka viņš paliek tāds biezs, biezē pilnīgi tas ķīselī... Salej ātri karstu bļodiņās, tad viņš tāds, tas, sarec, nu kā galerts, nu, iznāk tas ķīse... Skābena garša tāda. Nu pie viņa jāpierod, jā? Piemēram, tagad es ēdu droši. Es viņu, kad maza biju, kad… Mana mamma ļoti reti vārīja, jo mūsu ģimenē viņu neēda neviens. Viņu, priekš kam, kā saka, maitāt produktus! Mana vīra māte bija izvārījusi. Mēs kā reiz pirms Lield..., nē, Lieldienās aizbraucām ciemos ar vīru, viņa pasniedz to ķīseli. „Ļoti garšīgs – ēd, ēd!” Es paņēmu mutē, nezinu, ko darīt, – nevaru norīt. (Smejas.) Domāju, kur likt. Nu, bet neko, ar laiku pierod. Tā, nu skābena ir, tāda ierūgusi garša. Nu man liekas, kaut kas līdzīgs skābputrai.
I.V. Bet viņu ēd aukstu vai siltu?
J.G. Aukstu, aukstu, aukstu, jā. Var piedzert pienu.
Kūķes jeb kočas (latg. Kūčys)
J.G. Ir Kūču vakars, tad mums kūčas ir. Jums stāstīja, jā, par kūčām?
I.V. Kas tas tāds?
J.G. Nu ka kūčas, kas tas ir – kūčas? Novāra kviešu graudus, novāra i tādā medus ūdenī viņas, ar medu ēd tādas. Tās ir kūčas, jā. (I.V. Jā?) Jā, jā.
I.V. Kad ta viņas ēd? Lielajā piektdienā?
J.G. Un medala, medus dzēriens. Medu, nu, ūdenī atšķaida mediņu un piedzer klāt graudus tādus. Tās ir kūčas.
I.V. Nē, tās nestāstīja, nē. Pirmoreiz dzirdu.
J.G. Nu arī ne īpaši aizraujas cilvēki. Kādreiz, ka bij nabadzība, bads, nekā cita nebija, un tad viņi izdomāja, jā?
I.V. Kviešu graudus izmērcē, ja?
J.G. Jā, jā. Izmērcē. Novāra, novāra!
I.V. Ā, lai mīksti?
J.G. Novāra. Mīksti lai būtu. Jā, izmērcē, tad novāra viņus tādus. Ne nu galīgi lai putrā būtu, jā? Viņi riktīgi graudi, ne jau putraimi. (I.V. Jā, jā, jā.) Un ar medus ūdeni, jā? Tādā...
I.V. Tad tādu zupiņu vai viņi?
J.G. Nē, sausi! Sausi. Tikai tādu.
I.V. Ā, ar roku ņem. (J.G. Jā.) Un piedzer klāt to medus ūdeni?
J.G. Jā, jā, jā. Jā, tā ēda. Bet nu, cilvēki dažādi izdomāja. Purvā varēja dzērvenes, brūklenes salasīt. Visādus ķīseļus vārīja, vēl tur kau kādus ēdienus, nu, gatavoja. Kau ko jau, no nabadzības visu ko. Saka – var i zupu no cirvja kāta var izvārīt... [..]
I.V. Bet kūčas Jūs joprojām vārat?
J.G. Jā, jā. [..]
I.V. A kā sauc to vakaru pirms Ziemassvētkiem?
J.G. Tas ir tas Kūču vakars.
I.V. Ak, tad viņu ēd? Es sapratu – Lielajā piektdienā.
J.G. Nē, nē, nē. Kūčas ir pirms Ziemsvētkiem. Kūčas ira.
I.V. Divdesmit ceturtais, jā?
J.G. Jā. Un divdesmit piektajā tad pie mums, pēc dievkalpojuma visi mājās – ģimene. Pirms dievkalpojuma mēs sēžamies pie galda, noskaitam lūgšanas. Tad mēs dalam tās speciāli ceptas dievmaizītes, tādas ira, jā? Oblātes mums saucās, jā? Mēs dalamies – ģimene, viens otram novēlam, katrs no, atlauž no pa gabaliņam, apēdam. Tas ir tas Kūču vakars, jā? Tas... tās ir tās vakariņas bez gaļas, jā?
I.V. Tas divdesmit ceturtais.
J.G. Tur ir kāds ķīselītis, jā, vai salātiņi, skābēti kāposti noteikti ir, jā? Kartupelīši ar skābētiem kāpostiem un tie zirņi vai pupas vai, vai viss kas. Bet bez, bez gaļas, jā? Un tad, kad mēs atnākam rītā no dievkalpojuma, mums jau viss sagatavots, viss jau, viss. Gaļiņa sautējas un cepeškrāsnī, un visi. Un tad mēs klājam galdu, un visi sēžamies pie galda, tad jau tā gaļas ēšana mums sākas. Parasti pirmie Ziemsvētki vienmēr ir ģimenes lokā, visi svin ģimenes lokā. A otrā dienā, ta jau brauc ciemos radi – vai uzņem, vai vēl. Tā bij sena tradīcija.
Man tētis ar mammu arī – vai kādreiz brauca ar zirgiem, ragavās ziem, vai pie mums brauca. Tētim liela ģimene bij, māsas i brāļi, ta viņi pie mums brauca. Parasti alu vārīja Ziemsvētkos.Un tad brauc viens otram ciem... Un ta nāca čigāni. Un tas bij ļoti interesanti laukos. [..] Nāca čigāni. Un pārģērbušies, jautri. Vai jaunieši, vai veci cilvēki, vai vēl kā. Un tad tā bij arī tāda ciemošanās. Parasti jau vajadzēja sagatavot kādu maisiņu – vai ēdienu, vai konfektes, vai
cepumus, vai pīrāgus, kad cepām maizītes, kādas dalīt vajag. Noteikti vajadzēja dot.
I.V. Tiem čigāniem, ja?
J.G. Nu, jā.
I.V. A kā viņi pārģērbās? Kādas bija tās maskas?
J.G. Nu, tādas pašas, kādas i tagad ir.
I.V. A tagad ar vēl nāk?
J.G. Kā tad! [..]
I.V. A kas tajos čigānos ir? Nu, kas tā – dzērve, nāve, jā? Visādi tā pārģērbjās? Čigāni…
J.G. Jā, i par vistām, i gaiļiem. Un lāči, un suņi, un čigāni, un čigānietes visādos brunčos. Nu...
I.V. A ko viņi dzied ejot? Taču dzied!?
J.G. Jā. „Kaladū, kaladū!”, visādas Ziemassvētku dziesmas. Tādas, ko i pa rādio dzied jau visu decembra mēnesi.
I.V. Ā, un joprojām iet, ja?
J.G. Jā, jā. Kāpēc ne? Mums laukos tagad nav, veci cilvēki. Nav [kam] iet. A ja es – mēs jauni bijām, – vai, dieniņ, kur tik mēs nebijām! Visus grāvmalas izvāļājām.
I.V. Un tieši divdesmit piektā decembrī, jā?
J.G. Nē, divdesmit sestajā.
I.V. Ā, divdesmit sestajā, jā?
J.G. Divdesmit piektais, tas ir ģimenes svētki ira, Ziemassvētki. Tad nestaigāja. Pie mums
neiet neviens.
I.V. Bet jūs viņus saucat latgaliski par čigāniem?
J.G. Nu, jā. Nu, maskās.
I.V. Kā vēl?
J.G. Oi, nezinu. Zilupē ka bijām, krievi teica – kaļadovščiki, kaļada. „Kaladū!”, nu, dzied.
J.G. Ir Kūču vakars, tad mums kūčas ir. Jums stāstīja, jā, par kūčām?
I.V. Kas tas tāds?
J.G. Nu ka kūčas, kas tas ir – kūčas? Novāra kviešu graudus, novāra i tādā medus ūdenī viņas, ar medu ēd tādas. Tās ir kūčas, jā. (I.V. Jā?) Jā, jā.
I.V. Kad ta viņas ēd? Lielajā piektdienā?
J.G. Un medala, medus dzēriens. Medu, nu, ūdenī atšķaida mediņu un piedzer klāt graudus tādus. Tās ir kūčas.
I.V. Nē, tās nestāstīja, nē. Pirmoreiz dzirdu.
J.G. Nu arī ne īpaši aizraujas cilvēki. Kādreiz, ka bij nabadzība, bads, nekā cita nebija, un tad viņi izdomāja, jā?
I.V. Kviešu graudus izmērcē, ja?
J.G. Jā, jā. Izmērcē. Novāra, novāra!
I.V. Ā, lai mīksti?
J.G. Novāra. Mīksti lai būtu. Jā, izmērcē, tad novāra viņus tādus. Ne nu galīgi lai putrā būtu, jā? Viņi riktīgi graudi, ne jau putraimi. (I.V. Jā, jā, jā.) Un ar medus ūdeni, jā? Tādā...
I.V. Tad tādu zupiņu vai viņi?
J.G. Nē, sausi! Sausi. Tikai tādu.
I.V. Ā, ar roku ņem. (J.G. Jā.) Un piedzer klāt to medus ūdeni?
J.G. Jā, jā, jā. Jā, tā ēda. Bet nu, cilvēki dažādi izdomāja. Purvā varēja dzērvenes, brūklenes salasīt. Visādus ķīseļus vārīja, vēl tur kau kādus ēdienus, nu, gatavoja. Kau ko jau, no nabadzības visu ko. Saka – var i zupu no cirvja kāta var izvārīt... [..]
I.V. Bet kūčas Jūs joprojām vārat?
J.G. Jā, jā. [..]
I.V. A kā sauc to vakaru pirms Ziemassvētkiem?
J.G. Tas ir tas Kūču vakars.
I.V. Ak, tad viņu ēd? Es sapratu – Lielajā piektdienā.
J.G. Nē, nē, nē. Kūčas ir pirms Ziemsvētkiem. Kūčas ira.
I.V. Divdesmit ceturtais, jā?
J.G. Jā. Un divdesmit piektajā tad pie mums, pēc dievkalpojuma visi mājās – ģimene. Pirms dievkalpojuma mēs sēžamies pie galda, noskaitam lūgšanas. Tad mēs dalam tās speciāli ceptas dievmaizītes, tādas ira, jā? Oblātes mums saucās, jā? Mēs dalamies – ģimene, viens otram novēlam, katrs no, atlauž no pa gabaliņam, apēdam. Tas ir tas Kūču vakars, jā? Tas... tās ir tās vakariņas bez gaļas, jā?
I.V. Tas divdesmit ceturtais.
J.G. Tur ir kāds ķīselītis, jā, vai salātiņi, skābēti kāposti noteikti ir, jā? Kartupelīši ar skābētiem kāpostiem un tie zirņi vai pupas vai, vai viss kas. Bet bez, bez gaļas, jā? Un tad, kad mēs atnākam rītā no dievkalpojuma, mums jau viss sagatavots, viss jau, viss. Gaļiņa sautējas un cepeškrāsnī, un visi. Un tad mēs klājam galdu, un visi sēžamies pie galda, tad jau tā gaļas ēšana mums sākas. Parasti pirmie Ziemsvētki vienmēr ir ģimenes lokā, visi svin ģimenes lokā. A otrā dienā, ta jau brauc ciemos radi – vai uzņem, vai vēl. Tā bij sena tradīcija.
Man tētis ar mammu arī – vai kādreiz brauca ar zirgiem, ragavās ziem, vai pie mums brauca. Tētim liela ģimene bij, māsas i brāļi, ta viņi pie mums brauca. Parasti alu vārīja Ziemsvētkos.Un tad brauc viens otram ciem... Un ta nāca čigāni. Un tas bij ļoti interesanti laukos. [..] Nāca čigāni. Un pārģērbušies, jautri. Vai jaunieši, vai veci cilvēki, vai vēl kā. Un tad tā bij arī tāda ciemošanās. Parasti jau vajadzēja sagatavot kādu maisiņu – vai ēdienu, vai konfektes, vai
cepumus, vai pīrāgus, kad cepām maizītes, kādas dalīt vajag. Noteikti vajadzēja dot.
I.V. Tiem čigāniem, ja?
J.G. Nu, jā.
I.V. A kā viņi pārģērbās? Kādas bija tās maskas?
J.G. Nu, tādas pašas, kādas i tagad ir.
I.V. A tagad ar vēl nāk?
J.G. Kā tad! [..]
I.V. A kas tajos čigānos ir? Nu, kas tā – dzērve, nāve, jā? Visādi tā pārģērbjās? Čigāni…
J.G. Jā, i par vistām, i gaiļiem. Un lāči, un suņi, un čigāni, un čigānietes visādos brunčos. Nu...
I.V. A ko viņi dzied ejot? Taču dzied!?
J.G. Jā. „Kaladū, kaladū!”, visādas Ziemassvētku dziesmas. Tādas, ko i pa rādio dzied jau visu decembra mēnesi.
I.V. Ā, un joprojām iet, ja?
J.G. Jā, jā. Kāpēc ne? Mums laukos tagad nav, veci cilvēki. Nav [kam] iet. A ja es – mēs jauni bijām, – vai, dieniņ, kur tik mēs nebijām! Visus grāvmalas izvāļājām.
I.V. Un tieši divdesmit piektā decembrī, jā?
J.G. Nē, divdesmit sestajā.
I.V. Ā, divdesmit sestajā, jā?
J.G. Divdesmit piektais, tas ir ģimenes svētki ira, Ziemassvētki. Tad nestaigāja. Pie mums
neiet neviens.
I.V. Bet jūs viņus saucat latgaliski par čigāniem?
J.G. Nu, jā. Nu, maskās.
I.V. Kā vēl?
J.G. Oi, nezinu. Zilupē ka bijām, krievi teica – kaļadovščiki, kaļada. „Kaladū!”, nu, dzied.
Datums: 24.10.2009.
Intervē: Ieva Vītola
Intervijā piedalās: skolēni Herta Galiņa (1992), Ieva Jankovska (1991), Dace Ormane (1997), Kristaps Pastars (1992)
Interviju atšifrējusi: Ieva Jankovska
Audioieraksts: WS_217829
Transkripcijas redakcija: dr.philol. Lidija Leikuma, bacc. philol. Eta Nikolajeva
Intervē: Ieva Vītola
Intervijā piedalās: skolēni Herta Galiņa (1992), Ieva Jankovska (1991), Dace Ormane (1997), Kristaps Pastars (1992)
Interviju atšifrējusi: Ieva Jankovska
Audioieraksts: WS_217829
Transkripcijas redakcija: dr.philol. Lidija Leikuma, bacc. philol. Eta Nikolajeva