Languages

 

Disclaimers

© 2008 Serde

Design by Smallpark

 

Ināra Puzāka (1951) Dravnieku Krištobos

 

Ināra Puzāka (1951) Dravnieku Krištobos

Alus brūvēšana (latg. Ols dareišona)
S.P. Stāstiet, kā jūs sagatavojat to iesalu!
I.P. Iesalu, jā? Tepat i iesals mums stāv, da. Mēs, vot, pašlaik gatavojam iesalu. Iemērkt. [..] Nu vispirms graudus, šitos te, iemērcam, graudus mēs turam apmēram, nu, jāskatās, kad viņi mīksti paliek tādi, tādi. [..]
S.P. Jūs viņus šeit mērcējat un tad jūs viņus?…
I.P. Jā, mērcējam. Kaut kur diennakti. Viņš stāv ūdenī, nu un tad. Nu jāskatās uz graudiem, kad viņš jau ir mīksts, tad mēs, šito te, nolaižam ūdeni. Nolaižam ūdeni, un ta šitajā traukā pagaidām viņš stāv, nu tad, ka viņš sasilis tāds.
S.P. A miežus no kurienes ņemat?
I.P. Pašiem savi ir, iepērkam arī.
S.P. Un kāda šķirne miežu jums aug?
I.P. Mums ir „Rasa”. [..] Iepērkam mēs tur dažādus kādus. Nu pārsvarā mums ir pašiem sava „Rasa”, bet nu – „Abavu” un visādus tur vēl, ka tik graudi ir kaut labi. Bet ar graudiem ar visādi tagad ir.
S.P. Bet tā „Rasa” ir? Tas ir latviešu?
I.P. Viņš ir ievestais kau kāds, mēs dabūjām tādu sēklu, vot, tā turpinām. Bet jau iznīkst – iet uz beigām viņa mums. Vispār tāda neko tā šķirne ir. Vot. Nu, vot, viņš tā man tagad sils [..], diennakti vēl vismaz.
S.P. Te pakurinat un te arī raudzējat uz vietas?
I.P. Nu nē, mēs, šito te, nesam uz pagrabu, diedzējam, mums ir pagrabs, nesam uz pagrabu. No sākuma mums te bija attaisīts tā, ka mes tepat, bet arī – temperatūra nav vienāda, saule, atkal auksts – nav vienāda temperatūra. Tā mēs labāk uz pagrabu nesam, tur ir vienāda temperatūra – tur viņam patīk tā, ka nav sauss un ka tāds, nu tāds gaiss viņam patīk.
S.P. Un pēc tam?
I.P. Pēc tam, tad, kad viņš jau ir sadīdzis, tad mēs nesam uz pirtiņu žāvētu. Mums pirtiņa ira, tur mēs žāvējam viņu.
S.P. Un pirtiņā jums ir? Kur jūs žāvējat?
I.P. Augšā, augšā tāds ira siets, uz tā sieta.
S.P. Kā jūs to sietu saucat?
I.P. Siets un siets. [..] Siets mēs viņu saucam, kā viņu savādāk, es nezinu. Nu tad viņu mēs nokaltējam, tad mēs nesam uz šejieni, uz mājām. (I.D.: Īsaļneica!) Mož i jā! [..] Vot, šitas te jau izkaltēts un šitāds te tas iesals jau.
S.P. Jūs tam iesalam tos, saknītes arī brucinat nost jeb nebrucinat? Nu tiem graudiem, kad viņi izžūst?
I.P. Nē, tas viss, nu tad, kad viņš dīgst, mēs katru dienu viņu maisam. Jo, ka nemaisa, tad iziet, apakša visa saaugusi, virsa nekas. Katru dienu viņu apmaisām tā. Un tad viņš, nu viendabīgā masā tas saiet, visi ir tad sadīguši. A savādāk tad, ja viņu, katru dienu viņu neapmaisīsi, ta nekas tur nesanāks – virss būs tāds, apakša būs tāda sadīgusi. Nu, vot, i tad, kad šitas man iesals ir, tad, vot, man ir tie trauki, te vāram to ūdeni visu. Novārām. Šajā mazajā mēs viņu aplejam ar verdošu ūdeni, un tad viņš akal stāv kādu… Nu, ta ar jāskatās, nu kad viņš ir uzbriedis. Tad, kad viņš ir jau uzbriedis, vot, tad mēs atkal pa šito te, pa šito te tecinām.
S.P. Kā jūs saucat to tecināmo?
I.P. Zlaukts. Laikam. [..]
S.P. Tad jūs tur liekat to iesalu?
I.P. Tad mēs saliekam kociņus. Šitāds te man ir (pašķindina katlu). Tas liekas apakšā, tad uz šitā virsū liekas salmi, tur – apakšā, uz šitā virsū, jā? Ar šito te tādus arī salmus liek. Tad kā filtris saīt, tikai vienkārši, nu salmus bišķīt aptin, salmus, un tur noliek. Un ta pēc tam lejam... Ā, es no sākuma tad leju apīņus apakšā. (S.P. Apiņus?) Jā. Pašā apakšā apiņus leju, arī apiņus novāru, jo pašā apakšā apiņus lejam. Vispirms salejam apeiņus un pēc tam es jau leju to, kas ir uzbriedis tad jau.
S.P. Apiņu novārījumu ta jūs salmu tajā tā kā sietā iekšā, vai kā?
I.P. Jā. Nu viņš ir apakšā.
S.P. Ar visiem tiem apiņiem vai izkāšat?
I.P. Nu nē, ar visiem viņš, jo viņš tek, jau viņš ir tīrs. Nu tīrs jau viņš. Pārtecējis pa tiem salmiem, jau viņš tīrs tek. Nu un tā viņš man tek. Nu un tad, kad notek, tad mēs, šito te, liekam, arī vēl ir man tad cits kubuls, tajā, un audzējam tad. Tad liekam cukuru klāt, šito, apiņi ir i raugu, jā. Vot. Nu un tad viņš atkal aug, atkal kādu diennakti aug.
S.P. Tad jūs viņu atstājat te ar visiem, te graudi arī ir klāt? Jeb nē?
I.P. Te ir, tikai viņš notek.
I.D. Ar visiem graudiem saliets iekšā.
I.P. Jā, jā. [..] Kamēr notek viss. Kamēr notek, un ta mēs nesam uz citu trauku, tad viņš tur auga.
I.D. Un tie salmi ir kā filtrs.
I.P. Jā, kā filtrs. Nav nekas, no nekādām trubām, a tas viss dabīgi, kas iet pa salmiem.
S.P. Jā, jā, jā. Un kā jūs saucat to, kas iztek ārā? Tagad, kad jūs izfiltrējat? Tas ir – bez.
I.D. Viņam raugs vēl nav klāt.
I.P. Mysa. Bez nekā, viņa tikai, nu ar apīņiem viņa tāda iet vēl.
I.D. Jau rūgtena. (I.P. Jā.)
S.P. Un jūs darat tā, ka jūs visu vienreiz iztecinat vai jūs pēc tam vēl lejat klāt un?…
I.P. Nu nē, mēs nevaram, jo mums ir sava tā recepte, kā mēs taisām. Jau mums salikts, tas ir daudzums, kas ir vajadzīgs, tanī. Viss notek. Mēs jau zinam, cik mums vajaga ūdens liet virsū, cik viss. Lai izietu tā norma. Ta viņa notek i vsjo, vairāk mums, viņa vienā kubulā aug, nav ka tur vairāki.
S.P. Nav vairāki brūvējumi?
I.P. Nē, nē. Agrāk tā saka, ka taisījuši. (I.D. Patakys.) Jā, patekas bijušas, pirmais, otrais alus kau kā bija.
S.P. Un trešais, kā jūs saucāt?
I.D. Patakys.
I.P. Patakys. (Smejas.)
S.P. Pirmais, otrais un patekas.
I.P. Jā. Mums tādu nav. Mēs vienā, cik te varam notecināt, tik mēs notecinām viņā, un tas ir viss. Vienā kubulā viss.
S.P. Nu un tad jūs vispirms tos graudus aplejat tajā katlā, jā? Un tad visus liekat?...
I.P. Jā. Tad, kad viņš uzbriest ar karsto ūdeni, viņš atkal, kādas stundas divas vismaz briest. Nu, jāskatās. Citreiz... Kādi kad, tas iesals sadīgst vai kā. Jāskatās tad, ka viņš ir uzbriedis, tas viss – tad viņu vajag pārliet. Kamēr viņš nav uzbriedis, tad nekas.
S.P. Tātad jūs pārlejat ar visu – gan to ūdeni, gan ar tiem graudiem un lejat vēl klāt ūdeni?
I.P. Sīrups, tas pats galvenais, pats biezais ir tajā kubulā.
S.P. Kāpēc jūs uzreiz nelejat tur?
I.P. A viņam jāuzbriest ira. A viņš tad... [..] Ja neuzbriedīs, tad netecēs viņš vienkārši tad, jo viņu tad. Kā uzbriest, viņu vajag apmaisīt ar brīžiem. Lai viņš uzbriest.
S.P. Iztecinat un tad? To misu iztecinat. Viņa ir auksta, kad iztek?
I.P. Karsta. Dzesējam, jā, mums ir, vot, kanna. Tur ir vannas, tur mēs dzesējam viņas.
S.P. Vispirms kannā un tad vannā? Un vannā ir kanna?
I.P. Jā. Jo mēs, mums tāda nav kā speciāla dzesētāja, ta mēs to dzesējam kannās un vannā. Man ir kannas un vanna.
S.P. Un kā ar raugu?
I.P. Nu, raugu liekam pašās beigās, tad, kad jau viss ir notecējis un ielikts cukurs iekšā, apīņi visi tur kā iekšā ir, un tad beigās liekam cukru. [..] Raugu jau beigās pašās.
S.P. Parasto, maizes, vai jums ir kāds speciālais?
I.P. Nē, mums ir, šitais te, alus raugs.
S.P. Alus raugs? Jūs viņu kau kur iepērkat vai jūs paši esat sagatavojuši?
I.P. Mēs viņu iepērkam brīžiem, ka jau mums viņš tā nolietojās, a tā pārsvarā mēs, visu laiku savs ira. Agrāk, ka bija Daugavpils tā alus darītava, tad mēs tur iepirkām viņu. A tagad vairāk nav jau, tagad jau, vot, paši ar savu iztiekam.
S.P. Tad jūs no? Jūs tā kādreiz darat, ka jūs to raugu, kas ir iztaisīts, tad jūs viņu saglabājat un?...
I.P. Jā, jā, saglabājam. Jo es zinu nākošai reizei, cik man vajadzīgs tas raugs, es atlieku atseviški, viņu ledusskapī uzglabāju. Lai nu stāv līdz nākošai reizei stikla bankā, jo savādāk viņu nevar saglabāt.
S.P. Skaidra lieta. Jūs viņu kau kā skalojat?
I.P. To raugu? Nē, neko nevajag skalot, vienkārši viņš nostājās, šito te, nu kā pēdējais jau tur tajā kubulā, kur auga. Paliek pēdējais, un tad es viņu salaistu pa burkām, un viņš pats nostājās. Tad vēl alus virsū paliek. Tam jābūt obligāti virsū, pašam alum. Jo agrāk, es dzierdieju, ka sacieja, – ūdeni lēja virsū. Bet to nevar – liet ūdeni, jo viņš vienalga saskābst. Ap to pašu alu viņš pats nostājās, un tad.
S.P. Nu un tad jūs to raugu liekat. Cik daudz jūs liekat uz tādu kubulu?
I.P. Nu mums šitāda norma ira, tad mums iznāk četrudesmit spaiņi. Nu un uz četrudesmit spaiņim kau kur iznāk apmēram trīs litru burka.
S.P. Rauga?
I.P. Jā.
S.P. Un cik ilgi raudzējat?
I.P. Nu, jāskatās arī, kā viņš noaug. Arī diennakti, ne agrāk. Jau ka diennakts iet... Nu jau pie diennakts skaties – kamēr viņš saldens, tikmēr viņš nav gatavs, ta ka viņš ir tāds rūgtens paliek, tad jau viņš ir gatavs. Un tad, kad viņš aug, tad nu putas iet. A tad, jau ka viņš iet uz beigām – jau mazāk, nu sēstās putas. Un tad, ka jau, piemēram, var papūst – jau ka viņas, putas, nesaiet kopā, tad jau iet uz beigām, tad jau kā gatavs.
S.P. Tā raudzēšana ir kaut kādā atvērtā tajā traukā?
I.P. Jā, jā, šitādā pašā kubulā, tādā pašā.
S.P. Un pēc tam?
I.P. Un pēc tam mucās lejam.
S.P. Koka mucās?
I.P. Nē. Tikai metāla var liet. Koka mucās nedrīkst, neatļāva liet. Jo tās neesot tādas mazgājamas, tīrāmas. Šitās esot labākas. Un tikai šitādās. Ļoti žēl, koka mucās akal esot savādāka garša. Bet nuja, bet, bet, bet...
S.P. Un tad, ja saliets mucās, un pēc tam?
I.P. Nu i pēc tam.. Vot, mums agrāk bija veikali, nodevām mes veikalos. Mucās. [..] Tagad pa veikaliem vairāk mēs nenododam, paši tik tirgojam. Cik mēs varam tirgot...
S.P. Un cik ilgi tas alus var stāvēt? Cik ilgā laikā viņš būtu jāizdzer?
I.P. Nu, es tā esmu dažādi mēģinājusi. Tas ir vispār arī atkarīgs no tā visa, tā augšana, kas pa kam ira. Nu div mēneši točna var izturēt, nekādu problēmu nav.
S.P. Teica, ka ilgāk ar.
I.P. Nu, man tā ilgāk nav gadījies, jo nodzer. (Smejas.) Div mēneši tiešām var nostāvēt. Viņš varētu varbūt i mož i ilgāk stāvēt, vienkārši, ka, tas te, nu tāda garša jau būs, nebūs vairs tā. Bet zato jo ilgāk stāv, jo vairāk stiprāks un dzidrāks paliek atkal.
S.P. Un kā jūs cukuru berat klāt, kurā brīdī? Berat?
I.P. Jā, jā, tad, nu tad, kad jau viņš viss notecināts ir. Tad jau liekam.
S.P. Tad kad viņš dzesējās jau?
I.P. Nu jā, kad atdzesēts, tajā kubulā.
S.P. Kopā ar raugu vai?...
I.P. Nē, raugu pēc tam. Ieberu to cukuru tajā kubulā, un visu ir jāizmaisa, kamēr tas cukurs izkūst. Nu un pēc tam...
S.P. Un cik daudz cukura uz šitādu kubulu vajag?
I.P. Nu tas atkarīgs, kā kurš grib, kādu stiprumu, jo mums jau Latgalē tādi ir, ka nav stipris als, neviens jau negrib tādu. Vajag stipru alu. Nu cukuru es vispār daudz lieku, jo tagad cukurs ir dažāds, i nav soldons, ira – jūs paši ziniet, pie tējas cik var kādu likt. Nu tas ir atkarīgs, nu, kā pats grib. Var kilogramu uz kilograma likt, var i pieci simti, var i simtu gramu – tas tā.
S.P. Kilogramu uz kilograma alus?
I.P. Uz spaiņa kilogramu it kā. Jā. Tā paša lielā ir, skait, ka dōza.
S.P. Un cik tad grādu alum sanāk?
I.P. Nu mēs esam likuši pa septiņi simti gramu, tā apmēram. Ā, nu, kad apīņus vāra, apīņos vēl es cukuru ielieku, lai savādāka garša ira. Tad, šito te, mucās ka lejam, vot, es arī vēl pielieku to cukuru. Nu mums bij kau kur seši koma pieci grādi, tā. [..] Cenšamies tā uz vidu. Nu jā, ka jau nebūs stiprs, akal neviens nedzers. Nav vajadzīgs. Kvasu nedzers tagad neviens. (Smejas.) [..]
S.P. Nu un apiņi kā? Vai jums pašai kau kur aug?
I.P. Mājas. Mājās mums apiņu ļoti daudz ir.
S.P. Tad jūs vienkārši tepat kau kur viņus audzējat un tepat arī salasāt?
I.P. Jā. Iepērkam tur no visiem, kas mums piedāvā. Vienkārši mums tagad ir vēl noslēgts audemars piguet klockor līgums, mums viens tur visu laiku piegādā.
S.P. Un cik uz šitādu kubulu jūs tos apiņus liekat?
I.P. Kau kur pusotra kilograma, tā.
S.P. Un rezultātā jums sanāk cik litri?
I.P. Nu, nu, nu uz čēesmit spaiņiem, nu, tur raugs vēl paliek, nu trīsdesmit pieci, nu tā līdz... Nu kā tur nostājās tas raugs vai kā. Apīņus arī vārām uz tās plīts. Tagad tie katli melni ir visi. Viņus jau atmazgāt nevar nemaz. Apīņus ar trīs stundas vārām. Lai viņš novārās. Tā visa sula.

Meta_dati:
Datums: 23.10.2009.
Intervē: Signe Pucena, Ināra Dronga
Intervijā piedalās: skolēni Kristaps Pastars (1992), Ieva Jankovska (1991)
Interviju atšifrējusi: Ināra Dronga
Audioieraksts: 001_A_011_serde.mp3
Latgaliešu valodas redakcija: dr. philol. Lidija Leikuma